Šķirstot veģetāriešu salātu recepšu grāmatu, Alberts tajā atrada vecu skolas laikā rakstītu domrakstu, „Es pēc desmit gadiem”. Sajūsmināts ar smaidu sejā, viņš sāka lasīt. Jau pēc pirmā izlasītās teikuma „Kad es izaugšu liels, es būšu policists”, viņa sejā parādījās liels naids un dusmas. Alberts dusmās palika sarkans, viņš spļaudoties saplēsa domrakstu sīkās drumslās un izmeta atkritumu grozā nokliedzot: „Sūds bļe”!!! Viņa sapnis jau kopš bērnības bija kļūt par policistu, kas kā asa sižeta filmās aiztur likumpārkāpējus un beigās dabū foršās čikses. Šis sapnis tika aizdirsts policijas akadēmijas pirmajā kursā. Tur uz viņu tika izdarīts liels spiedies un viņš tika nomētāts ar aizvainojumiem dēļ sava neatlētiskā un kārnā piena puikas izskata. Kursabiedri viņu reiz piesēja pie gultas, nodzina matus un čurājot virsū dziedāja grupas Opus Pro dziesmu „Rozā lietus”. To visu viņam palīdzēja pārciest vecmamma, kad vakaros viņš viņai telefona klausulē raudāja. Bet punktu pielika, kad viņu iesvētībās noslānīja ar steku un viņam guļot uz grīdas ar salauztu ribu tika iespiests steks sejā un ausī iečukstēts: „Ja es tevi vēl redzēšu dabūsi šito dirsā”. Kopš tā notikuma Alberts ar asarām acīs izņēma dokumentus un izstājās no akadēmijas.
Tagad Alberts ir divdesmit piecus gadus vecs kalsns, izstīdzējis veģetārietis, viņa bālā vasarraibumainā seja uzdzen zosādu un no iespīlētā t-krekla teju izspiežas visas ribas, kas viņam liek izskatīties pēc anorektiķa pēdējā stadijā. Alberts ir bankas darbinieks, tā viņš vienmēr stāsta paziņām, kas jautā ar ko viņš nodarbojas. Tas liek Albertam sajusties pārākam par visiem un uzspļaut visiem nīdējiem, kas neticēja, ka viņš kādreiz izsitīsies. Patiesībā Alberts ir bankas apkopējs, kas ikdienā tīra kreditoru atstātos sūdus un apmīztās flīzes, viņš ir pat iemanījies noteikt pēc uz poda malas atstāto kūsu to īpašniekus.
Stāvot pie spoguļa, Albertam beidzot izdevās izķemmēt no saviem taukainajiem matiem pa virsu redzamās blaugznas, viņš uzmeta spogulī savu izvirtuļa smaidu un noteica: „Jauki”. Alberts devās uz frizētavu, lai dabūtu savu kārtējo trulo matu griezumu pa trīs latiem. Frizētavā viņu ar smaidu un mīļu sveicienu sagaidīja, viņa friziere Sarmīte. Šī miesās kuplā, ar tēvainām rokām un ar dziļo dekoltē dāma ir Alberta mīlestība jau kopš sākumskolas laikiem, bet viņa kautrīgā daba neļauj to viņai izpaust. „Nu kā tad griezīsim”? Sarmīte liekot Albertam apkārt priekšautu laipni sacīja. „Kā parasti”, Alberts smaidot atbildēja. Alberts jau pēc pirmās matu griešanas pie Sarmītes saka „Kā parasti”, jo kad Sarmīte viņam griež matu priekšu, viņa pienāk tik tuvu, ka Alberta deguns ieduras, viņas pienainajās krūtīs. Tad Albertam vienmēr kārdinājums izbāzt mēli un tās nolaizīt, kā saldējumu karstās vasaras dienās. „Gatavs”, Sarmīte noņēmusi priekšautu Albertam sacīja. Alberts piecēlās, paskatījās spogulī pateica paldies un iebēra viņas saujā trīs latus. Jau velkot jaku un ejot prom Sarmīte iesaucās: „Albert, varbūt vēlies rīt atnākt ciemos pie manis uz manu vārda dienu”? Mazliet kautrīgi, bet visai pārliecinoši viņš izdvesa „’Jā, protams”. „Nu tad sarunāts, gaidu tevi ciemos”.
Alberts pārlaida ar roku pāri brūnajai poda malai. „Vēl silta”, viņš noteica. Ieraudzījis uz tās garu kūsu, viņš to paņēma un lūkojās uz to. „Ehhh, neskūtā Milda no finansu nodaļas”, smaidot un virpinot pa pirkstiem, viņš sacīja. Iemetis podā un norāvis ūdeni, viņa darbs bija galā. Alberts varēja doties mājās, lai pārģērbtos un ietu pie Sarmītes
Pavilcis zem krekla apakšā divus t-kreklus, lai izskatītos mazliet miesīgāks, viņš devās ciemos. Ierodoties pie Sarmītes kā par pārsteigumu, viņš nemanīja nevienu citu ciemiņu. Sarmīte tik laipni sacīja: „Sēdies pie galda, es tūlīt atnesīšu zupu”. Apsēdies pie galda Alberts ievēroja, ka istabā valda romantiska noskaņa, uz galda bija iedegtas sveces. Sarmīte iesoļoja istabā ar lielu zupa katlu. Ielējusi ar kausu bļodā zupu, viņa nolika priekšā Albertam. „Bļe frikadeļu zupa”, Alberts nodomāja. Albertam, riebās gaļa un tās izstrādājumi, sajūtot mutē to garšu, viņš momentā izvemjas. Ielējusi ari sev, viņa apsēdās pie galda pretī Albertam.
Istabā valdīja spriedze. Alberts viebjoties skatījās bļodā un ik pa laikam izķeksēja kādu kartupeli, apēdot to centās izrādīt, ka zupa ir lieliska. „Šeit gan ir vēsi”, Sarmīte noskurinoties noteica. Bet Alberts nejuzdams vēsumu caur saviem trīs krekliem tik piekrītoši sacīja: „Nu ir jau drusku”. Sarmīte skatījās uz Albertu un smaidīja, viņa izvilka ar pirkstiem no bļodas vienu frikadeli, nokoda pusi un ar otru pusi glāstīja sev kaklu, tad novilka ar to gar krūtīm un tā vairākas reizes no augšas uz leju. „Tas laikam ir veids, kā viņa sasildās”, Alberts ar atvērtu muti skatoties nodomāja. Novilkusi pēdējo reizi silto frikadeli gar kaklu, viņa to apēda. „Es uzlikšu, kaut ko noskaņai”, viņa piegāja pie skapja un no atvilktnes izvilka noputējušu kaseti un ielika to savā magnetofonā. Kamēr Sarmīte attina kaseti, Alberts ar karoti bļodā bakstīja frikadeli, kas viņam uzdzina nelabuma pat paskatoties uz tās pretīgo izskatu. Sāka skanēt dziesma, šī dziesma, kas Albertam asociējas ar naidu un sāpīgiem mirkļiem. „Es vienkārši dievinu Opus Pro Rozā lietus dziesmu”, apsēdusies pie galda viņā sajūsmināti teica. Alberta acīs varēja saskatīt naidu, viņa kulaks zem galda bija sasprindzināts, viņa domās bija visi sāpīgie mirkļi no policijas akadēmijas . „Albertiņ”: Sarmīte pievērsa Alberta uzmanību. Viņa izvilka kārtējo frikadeli no bļodas, papūta to un lēnām ieslidināja to starp krūtīm, „Nāc un izvelc to ar zobiem, tu kārumniek”. Alberts nedroši piecēlās un tuvojās Sarmītei. Piegājis klāt viņš pieliecās, viņa lūpas jau aizskāra Sarmītes maigās krūtis, bet kad viņš pieskārās frikadelei, viņš uzreiz izvēmās uz viņas krūtīm. „Tu draņķi, apskaties ko tu izdarīji”, Sarmīte kliedzot atgrūda Albertu. „Tu esi mēsls...kārnais sūds tu”. Šī skanošā dziesma un Sarmītes apvainojumi uzkurināja Albertu vēl vairāk, viņš dusmās paķēra no katla karsto zupas kausu un blieza ar to Sarmītei pa zobiem. Smagi dusmās elsojot, viņš izdvesa: ”Pievaldi muti, ja nē dabūsi šito dirsā”.
Iziedams no dzīvokļa, stipri aizsizdams durvis, Alberts sajuta, ka sapnis par policistu ir viņu atkal pārņēmis. Ejot prom, viņš ar frikadeļu garšu mutē dungoja dziesmas vārdus: „Rozā lietus šodien līst”.
labs, labs , labs!!! 
ķer + 
