Labdien! Mani sauc Andrejs. Jau pavisam liels puika, kurš, strādājot stroikā, nopelnījis pirmo lielo naudu, nopirka krutu telefonu ar kuru tagad instagramā čekoju visas latviešu meitenes. Dažkārt arī pa kādai poļu čiksei, bet ne par to šoreiz būs tas stāsts..
Beidzoties skolas laikam un sākoties lielajam izlaiduma bilžu, zemeņu, ziedu un citu mēslu birumam instagramā, atmiņā rausās mani vecie skolas laika piedzīvojumi. Toreiz viss bija pavisam savādāk. Nebija visādu foršu lietu ar kurām citiem zīmēties; visu izšķīra, kuram bija foršākas lupatas un svaigāk griesti mati.
Mēs ar brāli augām ļoti trūcīgā ģimenē. Sencis strādāja haltūras - šad tad skaldīja malku, šad tad gāja mežā, vēl šad tad tupēja kā lohs uz korķa. Vismaz mutere bija darba rūķis; bez darba šūtuvē vēl piehaltūrēja pie māsas lauku virtuvē. Bijām tik nabagi, ka ar bračku gājām katrs savā skolā un katru otro dienu mainījāmies ar drēbēm, lai tikai mūsu skolas biedri neredzētu, ka katru dienu staigājam vienās un tajās pašās lupatās.
Vispār mēs nebijām nekādi populārākie džeki skolā. Ja bračkam vēl bija kāds čoms, tad sakarā ar manu mazo augumu, vienmēr salāpītajām, lielajām lupatām un šķībo degunu, biju skolas apsmiekla un vajāšanas objekts. Un, protams, tādam kā man bija problēmas tikt pie vecenēm..
Toreiz šķita, ka katrs skolas džeks jau bija paspējis nokniebties. Visi tādi varoņi, to vien darīja, kā aprunāja skolas meiču vafeles un pupus, bet es kā zaldāts stāvēju kluss un izbijies. Pēc kādas sporta stundas - ģērbjoties, dzirdēju kā skolas krutākie čaļi runā par to, kā labāk un vieglāk ievilkt meiču gultā. Kāds no varoņiem teica, ka vislabākās esot tās vecākās un ar pieredzi. Šim palaidnim esot patrāpījusies kāda pavecāka sieviete, kura esot bijusi bezmazvai seksa instruktore. Man viss tapa skaidrs.. darīšu tā pat un priekš pirmās reizes būs zajebiss, ja pie reizes vēl vecene ar pieredzi pačakarēs manu daiktu pareizajā maršrutā.
Nāca skolas beigas - izlaidums! Protams, ka skatoties dažādas filmas un klausoties skolas biedru sarunas man bija skaidrs - mana pēdējā iespēja ir izlaiduma balle. Tur, protams, būs tikai drauģeļu muteres un učenes, tapēc liela izvēle man nebija. Skolā bija pāris foršas učenes uz gadiem trīsdesmit. Literatūras skolotāja bija feina bāba, tikai žēl, ka savos jaunajos gados bija jau ūsaina un ar deguna spalvām. Vēstures učene bija tīri zolīda ar lielām kannām. Nē, man vajadzēja būt drošam, ka šī, ieraugot manu krānu, neizbīsies un zinās, ko darīt! Mana izvēle krita uz piecdesmitgadīgo matemātikas učeni Mudrīti. Neprecējusies, bez bērniem, kā ideāli radīta, lai meņģētos ap manu metamo.
Toreiz izlaiduma ballē sastrebos. Pat bračka brīnījās, kā tik daudz esmu izdzēris. Šim pat nebija ne jausmas, kas man padomā. Aizrāvies ar grādīgo, atapos skolas atejā. Sēdēju, liku kluci, kamēr kāds no skolas džekiem izslēdza man gaismu. Pie tā jau biju pieradis un nelikās nekas īpašs. Par laimi man - sūds arī pa tumsu zināja izlīst laukā no pakaļas. Sēžot, es sevi vēl vairāk uzkūdīju uz domas, ka jā, man tas tiešām šonakt ir jāizdara.
Būdams iereibis, nedaudz smirdošs un simts procentīgi pārliecināts par saviem spēkiem, devos pie skolotāju galda ballē, uzlūdzu savu šī vakara nolemto upuri uz deju. Piekrita! Viss forši. Metāmies dančos un laidām uguņus, kad zālē sāka skanēt lēnā mūzika. Ir! Kur vēl labāk. Sāku ar viņu runāt un pierunāju, ka jādodas laukā - parunāt divatā zem četrām acīm. Viņa, nedaudz ieskurbusi, piekrita.
Kad kāpām lejā pa trepēm uz skolas izeju un devāmies laukā aiz skolas, mans ķermenis bailēs sāka trīcēt; likās, ka tūlīt aptesīšos, bet nu, to lietu, bez maz vai zinādams, jau biju nokārtojis iepriekš. Kad bijām laukā pēkšņi vairs nezināju, ko darīt. Itkā jau viss bija iepriekš izdomāts, bet te čiks un galva tukša. Apķēru viņu un teicu, ka gribu vēl padejot; par to viņai nebija ne mazāko iebildumu. Sāku viņu aizvien vairāk glāstīt un te pēkšņi sāk atraisīties atmiņā jau iepriekš izdomātās štelles.. Jā. Viņa nepretojas.. Mans krāns jau bija apvēlies kā sniega bumba un gatavs reizrēķinam. Manas rokas jau paslīdēja zem kleitas un sapratu, ka, ja es gribu gludināt viņas vāveri - man tur paies visa nakts. Par laimi viņai patika rēķināšana ārpus tabulas! No pakaļpuses viss izskatījās daudz labāk un šķita, jā, šī būs laba pieredze..
Nākošajā dienā bračka teica, ka viņa čomi esot redzējuši kā kāds paņem priekšā matenes učeni Mudrīti aiz skolas. Es bailēs sarāvos; tobrīd saodu savu krānu, kurš vēl oda pēc viņas pakaļas. Likās, ka nu būs auzas un visi uzzinās, ka tas biju es..
Tagad jau pagājuši divpadsmit gadi kopš tās dienas. Par laimi, tad nevienam nebija telefoni, nebija kameras, nebija instagrami. Būtu bijušas ziepes, ja pieķertu, jo es savus "instagramus" atstāju viņai pakaļā! :D
Paldies, ka lasījāt! :) Šī raksta vietā "LIKE" labāk ieliekam kādai meičai instagramā! Mums taču viņas ir tik smukiņas un feinas..
P.S. Raksts satur nedaudz vulgāru valodu. Netiesājiet mani! ;)
