lūdza palīdzību darbā ar datoru...
Izmisums! Esot divas naktis strādājusi, un
tagad dators ziņo, ka zuduši visi dati!!!
Visai drīz noskaidrojās, ka viņai disketē iedots sakompresēts teksts, ko
turpat disketē viņa atvērusi ar WinZip, turpat WinZip logā redzamo failu
atvērusi Word, rakstījusi, labojusi un turpat arī saglabājusi...
Kolēģis mulsi paskaidroja, ka parasti failu vispirms iekopē datorā, tad
atspiež un tikai tad ver vaļā un kaut ko dara. Meiča bija izmisumā, jo
darbam termiņi pagājuši, darbs ieguldīts!
Puisis informēja, ka vēl ir cerība atrast kādus TEMP failus, ko WinZip
parasti noliek pie Windowstemp. Taču kad ieteica atvērt Windows mapi,
jaunuve kategoriski paziņoja, ka datorā tādas nav, - savu datoru viņa
pazīstot diezgan labi. Windows parādās, vienīgi datoru startējot, - liels
uzraksts "Windows XP".
Arī C disku atrast bija grūti, tomēr, meklējumus sākot ar "My Computer",
atradās arī C disks un kā par brīnumu arī Windows, tur iekšā - Temp, bet
failu tur tomēr nebija. Pēc vairākiem neveiksmīgiem mēģinājumiem fails no
disketes tomēr atvērās, un ar nelielu palīdzību tika saglabāts cietajā
diskā, ko kolēģis priecīgs uztvēra kā saprāta uzvaru.
Kad jaunuve tekstu bija pabeigusi, viņa piezvanīja vēlreiz un sūdzējās, ka
failu nevar vairs saglabāt disketē - tas acīmredzot ir par lielu.
Mēģinājusi astoņās dažādās disketēs. Kolēģis informēja, ka šādā gadījumā
failu nāksies saspiest ar to pašu WinZip un tad kopēt disketē. No tā
jaunuve kategoriski atteicās, jo WinZip Ļoti Nepatīkot. Gan tikšot kaut kā
galā pati.
Tā kā meiča nedzīvo Rīgā, tad aizbraukt un palīdzēt uz vietas nebija
iespējams.
Pēc neliela brīža viņa piezvanīja atkal un teica, ka izjaukusi datoru un
atvedīs puisim visu disku. Uz jautājumu, kā tad viņa to veikusi, jaunuve
dzīvesprieciigi informēja, ka viss esot bijis vieglāk nekā atvērt
kosmētikas maciņu: "Datoru atskrūvējot, tur ieraudzīju Max Factor (t.i.,
Maxtor HDD - aut.), kas bija pārāk stipri pieskrūvēts, tāpēc to izņemt
neizdevās. Toties diezgan viegli iznāca cita laba daļa, kurai bija daudzi
vadiņi."
Nākamajā dienā viņa ieradās ar CD-ROM iekārtu. Pārējie kolēģi taktiski
izgāja gaitenī, kur jau pēc īsa brīža locījās krampjos, klausīdamies
sarunā. Puisim nācās jaunuvi apbēdināt, ka failu tur iekšā nebūs vis.
Jaunuve: "Kā, tur taču bija tik daudz vadiņu! Tie faili tak turpat skrien
pa tiem vadiņiem. Vai tad tā nav tā datora būtība? ....nu, tur vēl bija
tāds
zaļš ar baltām pumpiņām. To es arī mēģināju izraut, bet tas pīkstēja -
pilnīgi kā dzīva dvēselīte!!! Kā es rauju, tā viņš pīkst!!! Es rāvu stipri,
bet viņš ārā nenāca, tikai uzlīmītes bira nost... un tur bija tik netīrs,
tādi putekļi! Es paņēmu slapju lupatiņu un kārtīgi noslaucīju.
Puisis: "Tā nu nedrīkst, ka datorā iekšā nedrīkst neko darīt ar ūdeni, tur,
piemēram, pāris kvadrātcentimetros ir vairāki miljoni pusvadītāju!"
Jaunuve no sirds brīnījās: "Nevar būt. Šitādā mazā plāksnītē?!?" Tad
sarosījās: "Ziniet, es par to datoru samaksāju 400 latu! Kā lai es to atkal
salieku kopā?"
Puisis: "Nu, dariet visu apgrieztā secībā, kā izjaucāt! Bet pārbaudiet, vai
tur iekšā viss ir sauss, salieciet kopā un nekad vairs nejauciet ārā! Kad
viss salikts, ieslēdziet, uzspiediet failiņam ar peles labo pogu, paņemiet
"Add to archive" vai kaut kā tamlīdzīgi un saspiesto failu iekopējiet
disketē."
Jaunuve: "Nē, tas man būs par sarežģītu, es labāk atnesīšu jums to zaļo ar
pumpiņām!!"
Kad puisis atvēra sava datora sānu, jaunuve priecīgi iesaucās: "Redziet,
jums arī te tāds ir!!!" Jā, tiešām, bija - mātes plate... Un ar nenobirušām
uzlīmītēm...
Jaunā sieviete tomēr nespēja noticēt, ka failu kastītē (tb CD-ROM) nav:
"Tur bija tik daudz vadiņu! Turpat taču ir visi tie faili! Ja ļoti
pacenstos, jūs noteikti izdabūtu failu no turienes!"
Puisim nācās viņu apbēdināt, stāstot par dažādu datora sastāvdaļu
funkcijām. Vairākas reizes viņš uzstājīgi ieteica doties uz tuvāko
grāmatnīcu, sameklēt grāmatu "Windows iesācējiem" vai ko līdzīgu un
vairākas reizes uzmanīgi izlasīt, bet saņēma pārliecinošu atbildi, pēc
kuras vairs nebija, ko piebilst: "Nu beidziet! Es taču visu te zinu! Visu
šito lieliski pārzinu!", - jaunuve enerģiski teica, rādīdama uz klaviatūras
taustiņiem.
Izmantojot iespēju, puisis vēl centās parādīt, ka saspiest failu nav
sarežģīti un ka tas noteikti būtu pareizs risinājums, kā to nogādāt
vajadzīgajās rokās. Instrukcija strauji aprāvās tajā vietā, kur saspiestais
fails ar peli tiek ielikts disketē.
"Pagaidiet, pagaidiet, kā jūs to darāt?" - jaunuve izbrīnīta vaicāja,
skatīdamies uz brīnumaino "drag-and-drop" manipulāciju. "Pirmo reizi kaut
ko tādu redzu. Jūs tā paņemat failu un ieliekat tukšā logā? Nē, parādiet
kaut kā citādi, šitā es nevarēšu." Tad puisis ieteica kopēt failu ar
control+C un control+V. Šī opercija meičai patika, tikai lūdza uzrakstīt to
uz papīra un iedot līdzi, citādi aizmirsīšot.
Atstājot mūs visai kritiskā stāvoklī, kura aprakstīšanai talkā būtu jāņem
medicīnas termini, meiča devās mājās apņēmības pilna salikt datoru un
iekopēt failu disketē.
Nākamajā dienā viņa atkal piezvanīja un bēdīgi pavēstīja, ka salikt datoru
neizdodas: "Es te tagad lieku kopā sarkanos ar dzeltenajiem. Nu, pastāstiet
man pa punktiem, kā man te jādara!"
Kolēģis iebilda, ka pa telefonu to nespēšot un ka nezinot, kas viņai ir
dzeltenie un kas - sarkanie.
"Nu taču vadi, vadi tie ir!!!" - jaunuve iesaucās, izbrīnīta par puiša
nekompetenci un neattapību. Tomēr kolēģis pa telefonu salikt datoru
atteicās, ieteikdams atvest visu šurp.
Vēl pēc dienas jaunuve zvanīja atkal un priecīga pavēstīja, ka sameklējusi
kādu vietējo speciālistu, kurš datoru salicis un tas - mums pilnīgi
negaidīti - arī darbojas.
"Es tagad zinu visu par savu datoru!", viņa lepni teica. "Tam ir trīs
galvenās sastāvdaļas: disks, atmiņa un procesors." Un datorspeciālists,
atšķirībā no rīdziniekiem, esot izrādījies īsts džentlmenis: ne tikai
salicis datoru, bet vēl arī pajautājis, vai viņa ir dabiski blonda vai
tikai krāsojas...
