Fakts nr. 1: Bostonas datormuzejā tirgo šokolādes disketes.
Fakts nr. 2: Trīsgadīgi sīkie mēdz noskatīties, kā viņu tētis piestartē datoru no disketes, vai arī iebāž citu disketi, un spēlē spēlītes.
Fakts nr. 3: Datora iekšpusē ir silts... pat dārga datora iekšpusē.
==============================================================================
Es strādāju nelielā Dienvidāfrikas mācību iestādē - mācu nēģieriem visu tīkla un servera būšanu ar Windows 2000, Novell, un Linux. Daži no viņiem gan ir no nabadzīgākiem apviediem, kur tikai nesen ieviesta elektrība, un dators joprojām ir diezgan mistiska lieta.
Daži no maniem skolniekiem (precīzāk, viņu izdarības) ir dimantu vērtībā. Piemēram, kāda ļoti jauka un pieklājīga meitene, kas jebkuru komandu nobeidz ar "lūdzu", lai dators viņu neuzskatītu par neaudzinātu, puisis, kurš reiz ar saviem paša zobiem salocīja PS/2 peles štekeri tiktāl, ka viņam gandrīz izdevās to iedabūt USB portā, un mans personīgais favorīts - tips, kas ikdienu nesa līdzi pusdienas, un sildīja tās uz procesora radiatora. Vispār neslikta doma, taču sulīgu sautējumu gan viņam nevajadzēja nest. Korķus izsita visā ēkā.
==========================================================================
Mans boss saņēma sūdzību par mani no kāda cita darbinieka - viens no tiem tantukiem, kas necieš pilnīgi visu tehnisko personālu. Sūdzības teksts:
"Nezinu, ko tas idiots izdarīja, bet mans dators vairs nav pieslēgts mūsu LAN tīklam"
Viņas datoru es nebiju aizticis jau kādu mēnesi. Aizgāju uz viņas kabinetu, a tur- galds aizbīdīts pie citas sienas, un LAN kabelis bijis par īsu, tāpēc izrauts.
Galdu aizbīdīju atpakaļ, datoru pieslēdzu tīklam, un atstāju zīmīti, ka tīkls darbojas TIKAI pie precīzi novietota galda. Es taču esmu idiots, un tāpēc nevarēju atrast kādu no garajiem kabeļiem manā atvilknē.