Ļoti sen atpakaļ, dzīvoja nabaga ģimene. Tik nabaga, ka visam vajadzēja krāt ilgi, un tā gandrīz jau ap pensijas vecumu, viņi pamazam, pamazam, sakrāja ledusskapim.
„Priekš kam mums ir ledusskapis ja likt tur tāpat nav ko?” – bļāva vīrs katru reizi, pārnākot no darba. - „Visu naudu tērējam komunāliem rēķiniem, un te vel ledusskapis elektrību tērē tāpēc, ka tukšs stāv. Aizej pie kaimiņiem aizņemies kaut kilogramu cīsiņus” un tante aizgāja aizņemties. Bija jau vakars, tāpēc abi devas gulēt ar domam, kā no rīta atvērs ledusskapi un izņems no ledusskapja cīsiņus un kā pabrokastos, ka normāli cilvēki.
„Dārgais, ātrāk mosties un nāc skaties uz brīnumu” – sešos no rīta iebļāvās sieva. Un tiešam, brīnums. Ledusskapī stāvēja divi kilogrami cīsiņu.
Ātri sapratuši, kur slēpjas joks, abi sākuši likt ledusskapi ēdamo, mantas, un pat naudu. Viss dubultojas izņemot naudu. Nē, nu, nauda dubultojas, taču banknošu numuri bija vienādi. Toties tā nebija problēma, eksistēja zelts un pārejas lietas, kuras kopējas kā no kopējama aparāta un ļāva ģimenei veiksmīgi tas tirgot iekš „ebay”.
Tā, ka šiem parādījās daudz brīva laika, sakarā ar lieliem naudas iekrājumiem, sieva izteica vēlmi aizlidot kaut kur ceļojumā. Bet ledusskapi atstāt bez uzraudzības bija bīstami, neskatoties uz to, ka abi ierīkoja signalizāciju dzīvoklī, ielika dzelzs durvis un drošos logu rāmjus, tomēr tika nolemts ņemt to līdzi. Bagāžas nodalījumā.
Kā pērkons no zilam debesīm, šokēja mūsu pāri paziņojums par to, ka lidmašīnai radās tehniskas problēmas, tāpēc ir nepieciešams nomest daļu no bagāžas lai turpinātu lidojumu un nosēsties tuvākā lidostā. Abi steigšus metušies glābt savu ledusskapi, bet bija jau par vēlu. Aviokompānijas darbinieki, bija diezgan labā fiziskā formā, un izmest ledusskapi pirmo, viņiem nesagādāja grūtības.
Piecpadsmit gadus atpakaļ šajā pašā vietā notika vēl viens ar lidmašīnu saistīts gadījums. Terorists pašnāvnieks uzspridzināja šahīda jostu un no 274 pasažieriem un 18 apkalpes locekļiem izdzīvoja tikai divi.
Piecgadīgs puisis un četrgadīga meitene, kurus izskaloja uz neapdzīvotas salas.
Kā viņi pavadīja bērnību zināms nav, jo sala taču bija neapdzīvota, bet vienu dienu izaugot, abi stāvēja un skatījās tālēs zilās, spriežot par dzīvību aiz okeāna.
- „Varbūt uzbūvēsim plostu un dosimies meklējumos?” piedāvāja jaunietis meitenei.
- „Jā” atbildēja tā, un pēc gada plosts bija gatavs. Savācot visu nepieciešamo, abi devušies nezināmajā, ļaujoties straumei nest viņu plostu kaut kur.
Pēc pāris dienām, jaunietis prasīja meitenei: - „Vai tu kaut ko pret mani jūti?”
- „Kā to saprast?” nesaprata meitene.
- „Nu, vai Tu mīli mani?” atbildēja viņš.
- „Kas tas ir?” jautāja meitene un puisis atbildot - „Es tev tūlīt paradīšu”, ienira okeānā.
Piepeldējis pie korāļiem, viņš nodomāja, ka tie nav smuki un meitenei var nepatikt, tāpēc saņemies spēkos ienira vēl dziļāk, un gandrīz vai gribēja ņemt jūras zvaigzni, kad ieraudzīja austeri ar tik milzīgu pērli iekšā, ka par tādu cīnītos ne tikai prinči un princeses no pasākam, bet arī veselas valstis, izmantojot kodolieročus. ar pēdējiem spēkiem, ar pēdēju elpu, viņš satvēris to rokās, devies augšup uz virsotni, lai uzdāvināt to savai mīļotai un paradīt kā viņš to mīl.
Iznirst, bet tur viss plosts asinīs un ledusskapis stāv!
