4. daļa ar FML stāstiņiem
Fml /4/7
Gribot atstāt labu iespaidu uz darba kolēģiem, es piekritu pēc ballītes viņus aizvest mājās. Un ko es saņēmu par šo labo, brīvprātīgo darbu? Pilnu mašīnu ar vēmekļiem un puisi, kurš bija pārāk piedzēries, lai atcerētos kur viņš dzīvo.
Es uzzināju, ka mana ģimene liek derības uz to, cik ilgi es būšu viens.
Pirms neilga laika izšķīros ar savu meiteni. Mans tētis, lai uzmundrinātu viņu, ielūdza viņu uz mūsu ģimenes bārbekjū.
Manu draugu šodien pameta meitene. Es gribēju teikt: „Tev drošvien ir sāpīgi” un nodomāju:”Tas tiešām sūkā”. Tā vietā es pateicu: „Tu drošvien tiešām sūkā”.
Biju tualetē, darbā, kad sapratu, ka tualetē nav tualetes papīrs. Es palūdzu puisim, kurš atradās tualetē, iedot man papīru, bet viņš tikai pasmējās, nosauca mani par idiotu, izslēdza gaismu un aizgāja prom.
Ieejot tēva istabā, es redzēju, kā viņš masturbē pie kailas manas mammas bildes. Mamma nomira pirms 4 gadiem.
Šodien nāca gaismā fakts, ka mana restorāna ēdiens ir tik slikts, ka vienīgais iemesls, kādēļ cilvēki te nāk, ir lai sodītu savus bērnus.
Vectēvs man aizliedza viņu apciemot un spert kāju viņa mājās. Kādēļ? Jo viņš uzzināja, ka es mācos japāņu un vācu valodu, un tas nozīmē, ka es esmu „ārzemju spiegs”.
Mana mamma un vecmamma man paziņoja, ka mans 16 gadus vecais suns ir miris. Mēs bijām veikalā un viņas sāka bļaut uz mani, jo „raudāt publiskā vietā ir nepieklājīgi.”
Brokastu laikā man bija epilepsijas lēkme. Mana, nu jau bijusī sieva, tā vietā, lai palīdzētu, smējās un filmēja mani ar savu mobīlo telefonu, kamēr mans audžudēls izsauca ātro palīdzību.