Nu ko gadījumi iz dzīves, cerams patiks,bet ja ne aiztaupīšu jūsu laiku,nekādu negatīvu komentāru lasīt nevēlos.
FML,Nokaunies ,vai kaut kas uz to pusi..5
84
1
Vairākus gadus atpakaļ,vienu dienu tētis bija saņēmis algu.Naudu viņš atstāja bikšu kabatā un gāja kaut ko darīt pa lauku...Saprotams drīz to naudu priekš kaut kā vajadzēja un viņš to gribēja paņemt, bet vietā kur to bija atstājis, tā vairs tur nebīja. Nu protams, vecāki zināja kam jāprasa, kur nauda palika...viņi pasauca manu brāli un pajautāja vai viņš ņēma naudu...protams viņš droši atbildēja "Jā",tad vecāki pajautāja kur viņš to nolika,"Dīsā iebāzu!"-šo frāzi neviens nesaprata,bet nu labi,ja jau dīsa iebāza, tad neko.. Pēc kāda laika tētis gāja uz sauso toaleti un jā..viņš ar piecīšiem un desmitniekiem bija noslaucījis pēcpusi.
Agrā rudenī, pie mums ciemos bija atbraukusi radiniece( mūsu vecumā).Tā kā tobrīd pie mums bija arī vēl viens paziņa,kuram bija motorolleris,mēs pajautājām vai drīkstam ar to pabraukāties. Viņš atļāva. Vienīgā problēma, ar kuru mēs ātri tikām galā, bija tā ka tas motorolleris bija vienvietīgs un pēc lieluma vēl mazāks par vienvietīgo..daudz mazāks. Tātad veids kā mēs sēdējām uz tā bija,šāds ..uz maiņam viens priekšā sēdēja platām kājām gopārā bet pārējie divi saspiedās uz sēdekļa. Piebildīšu ,ka motorolleri darbināja tikai uz pogas un ar kurbuli (attēlā var redzēt). Tā kā bija rudens un lija,mēs braucām caur peļķēm, lai tīšprāt apšļakstītu to,kurš sēdēja priekšā gopārā. Nu,ko mēs ar radinieci bijām slapjas un pienāca brāļa kārta sēdēt priekšā,viņš knapi ietilpa starp stūri un sēdekli, bet ietilpa.Tā uzņēmušas atrumu mēs grbējām izbraukt caur peļķi,bet tikko kā iebraucām peļķē motorolleris noslāpa. Mēs nevarējām saprast, kas notiek,jo tas visu laiku atkārtojās un tas urla priekšā pat nesaslapinājās. Bet tad, mēs sapratām,ka viņš ar pogu visu laiku izslēdz motorolleri. Tā u mēs abas nokāpām nost, bet viņš ātri gopārā sāka braukt uz priekšu ,bet tad iebrauca zālē un ar skūteri nokrita...tas muļķis turpināja spiest gāzi un spolējās uz riņķi saukdams palīgā,jo nevarēja nekādi no tupošā stāvokļa tikt ārā, bet viss ko mēs darījām bija malā locīšanās un cenšanās no smiekliem neapčurāties. (Bildē nelies attēlojums lai jūs saprastu)
Sāksim ar to,ka beidzot manam brālim pieškirsim kādu vārdu,piemēram Pēteris,viekārši,ja uzrakstīšu īsto vārdu man būs vāks. Tātad tie kuri pazīst Pēteri zina cik izrijīgs viņš mēdz būt,kā piemēru var minēt to, ka es ejot gulēt ņēmu blakus limonādes pudeli, lai tas zaraza neizdzer,bet tas arī protams nelīdzēja.Tātad mamma vakarā bija nopirkusi mums katram kaut kādas trīs riktīgi lielas konfektes,viņas bija apmēram tādā paša iepakojumā kā snickers tikai kartonveidīgā iepakojumā. Divas es apēdu,bet vienu atstāju tur pat uz mīkstā krēsla priekš rītdienas. No rīta ejot uz skolu gribēju to paņemt,bet tā tur nebija. Nu ko, gājām uz autobusu. Pieturā es viņam paprasīju kāpēc viņš atkal aprīja manus saldumus. Viņš teica " Es neko neņēmu, simts punkti pati apriji un neatceries..āāā pagaidi es vakar redzēju kā kaķis uz krēsla viņu ēda!" Vienīgais ko torīt viņam vēl pateicu bija " nu ja ...jo kaķis jau viņu arī attaisīja...ar saviem īkšķiem....tu debilojīds!" 
Nu ko, kārtējo vasaru braukājām ar rolleri, tikai šoreiz es un tā pati iepriekš minētā radiniece. Lai normālāk pabrauktu izbraucām uz lielā ceļa(pa viņu mašīnas biežī nebraukāja un braucām tikai tad,kad neviena nebrauca, jo galu galā safety first) un redzējām,ka tur ar riteni brauc kaimiņš. Piebraucām viņam no muguras un tā arī braucām nelielā atrumā..tad mēs abas sākām nenormāli smieties,bet tad pirms neviena mašīna nebrauc izdomāju,ka vajadzētu viņu apdzīt un lēnām braukt uz māju,tā arī grbēju teikt "Apbrauc viņu" bet smejoties pilnā balsī,lai mani dzirdētu radiniece, netīšām pateicu "Nobrauc viņu atrāk,ātrāk!!" -tajā brīdī viņš pagrieza gavu uz aizmuguri un tāāā uz manīm paskatījās.Tajā dienā vēl ilgi nesapratām kāpēc es tā pateicu,bet bija jautri- nekad to skatienu neaizmirsīšu.
Kad mēs vēl bijām sīki,mēs ar draugiem spēlējām ķeriņas gandrīz katru dienu,bet es ļoti lēni skrēju un mai vienmēr noķēra pirmo un es savukārt nevienu nevarēju noķert. Bet tas nekas,jo brālis izdomāja kā man iemācīt ātri skriet.Viņš paņēma, virvi apsēja man ap rokām piesēja pie sava riteņa un sāka mīt. Tik ātri es vēl nebiju skrējusi nekad..bet lai cik dīvaini tas neliktos pēc tam mani neviens no draugiem vairs noskriet nevarēja,par ko viņi bija diezgan pikti.
Starp citu..visi baigi esot gribējuši bērnībā mājiņas kokos...mums bija kādas 3 kokos,viena bija riktīgi augstu blakus dzelzsceļam, mēs tur gājām pa dienu,vārijām zupu un pielabojām ko vajadzēja un divas iekšā zemē apmēram,2 metru dziļumā, mēs parasti sestdienās un svētdienās, vakaros ar draugiem sataisījām maizītes un gājām tur spēlēt kārtis un pilinājām uz rokām sveķus no tur esošajām svecēm vienīgā problēma ka bijām uzrakušies ūdenim un vajadzēja vilkt zābakus,otrs zemes bukurs gāja iekšā kalniņā tāpēc tā bija vairāk tāda kā ala...ehh toreiz bija jautri..
Tev patiks šie raksti
