Es samaksāju par viņu ar savu pēdējo skaidrā naudu makā. Viņa sēdēja manā dīvānā. Klusi neminēdama ne vārda un gaidīja manu rīcību, manas pavēles. Es biju nemierīgs. Staigāju no viena istabas stūra uz otru un ik pa laikam, uzmetu skatienu, uz šo pasakaino Dieva radīto mākslas darbu. „Bļeģ, nu būs sūdi, es taču draudzenei apsolīju, ka vairs nekas tāds dzīvē neatkārtosies”, es skaļi lamāju sevi, bet viņa saglabāja profesionalitāti un turpināja klusi sēdēt un gaidīt, kad sākšu rīkoties. Pat no šīs stresainās situācijas uzmetās neliela caurejas sajūta vēderā. „Samaksāts jau ir, nevar tad neizmantot!! Draudzenei tas nav jāzina, tas būs mūsu mazais noslēpums”, es sevi centos mierināt.
Es pēkšņi salūzu kā tāds zīmulis, kuru atkal bija jādrāž un lēnām padevos kārdinājumam. Nometos pie viņas uz ceļiem un maigi satvēru. „Tikai mazliet, nekas traks jau nebūs”, es vairs nespēju kontrolēt. „Es drusku papletīšu, tikai, tā lai snīpi varētu pabāzt tuvāk un sajust pasakaino smaku”, es pie sevis nodomāju, bet zināju, ka tas nav pareizi. Papletis un nedaudz piebāzis degunu tai tuvāk, es sajutu šo dievišķo smaku, kas lika man pacelties eiforījā. Es knapi valdījos, biju gatavs to uz vietas izēst. Uzmetu aci uz tās. „Mans Dievs!!!”, es iesaucos. Tā bija ideāla, sulīga un gaidīja manus lūpas pieskairienus. Gribējās tajā iemērkt seju un aizmigt saldā miegā.
Es uzrāvos stāvus, piegāju pie loga un vēroju lietaino rudens dienu, lai manas domas novērstos no viņas. „Es tā nevaru, es vairs neesmu tāds!!”, es turpināju sev iegalvot un uzpliķēju sev pa vaigu, lai atžirgtu no kārdinājuma. Es uz īsu brīdi pametu aci uz viņas pusi. „Ak Tu draiskā pavedinātāja”, es iesaucos un lēnām tuvojos. „Bļeģ!!! Kaut kā pie dirsas, gan jau draudzene neuzzinās”, es noteicu un metos atkal pie viņas. Šoreiz pavēru cik vien plati varēja un metos virsū. Manas lūpas skāra viņas maigo mīksto, samta ādu. Mēles garšu kārpiņas beidzot sajuta patīkamo sāļumu, kas man uzdzina sajūsmas zossādu. Silta un sulīga, kā tikko izņemts cepetis no krāsniņas. Es biju nevaldāms, bet viņai tas patika, viņa ļāvās visām manām izdarībām.
Pēķšņi es sadzirdēju, ka kāds slēdz vaļā dzīvokļa durvis: „Bļe, būs sūdi”, es paspēju izdvest. Es pagriezos pret durvīm un tur stāvēja mana draudzene ar palaši atvērtu muti šoka stāvoklī. Skats bija drausmīgs. Visa mana mute bija noslienāta, zods spīdēja itkā būtu iezieķēts ar lubrikantu, krekls netīŗs. Draudzene pamanīja, ka viņa bija izēsta, picas kaste tukša gulēja dīvānā un man rokās bija pēdējais gabals, ko es taisījos locīt sev iekšā. Viņa nokliedzās: „Melis!!” pagriezās un dusmīgi gāja ārā. „Bet mīļā tā ir gluten free pica ar vistu un ananasiem”, es centos saglābt visu, kas glābjams, tāpēc gvelzu pēdējo sūdu. Skrēju pie viņas, lai izskaidrotu, bet paslīdējo uz nopilējušajiem taukiem. Mirkli pirms palika melns gar acīm es redzēju uz grīdas no rokām izkrituso picas šķēli, kas cēli gulēja uz grīdas un atkal alka pēc maniem maigajiem lūpu pieskārieniem.
