Reiz sen senos laikos dzīvoja, kāds gans nuuuu teiksim, ka viņam vārds bija Diņķis. Vinsh bija parasts gan, nekas īpaš, nekas kruts, vārdu sakot parasts latviešu puika. Diņķis, kādu dienu gāja pastaigā pa pļavu, viņam patika pastaigāties, jo tas nomierināja prātu un noņēma stresu. Kad viņš atradās pļavā, viņš ar to saplūda, viņš klausījās putnu balsīs, tās bija tik brīnišķīgas un ūber krutas, bet tas tā. Bet tad pēkšņi viņš ieraudzīja kādu gotiņu, tā bija savvaļas. Tā bija tik smuka, ka Diņķim tā uzreiz iepatikās, bet viņš to nemēģināja notvert, jo baidījās. Viņš domāja, ka gotiņa pēc mēģinājuma viņu notvert aizbēgs un pļavā vairs neparadīsies.
Diņķis uz pļavu sāka nākt biežāk. Viņš nāca tikai, tāpēc, ka gotiņa tur bija, viņam patika, kā gotiņa ēd , gremo tikko norauto zāles kušķi. Diņķis vairākas reizes domāju to mēģināt notvert, bet vienmēr viņam, kaut kas patraucēja vai arī pēdējā brīdī viņš pārdomāja. Jo viņš negribēja aizkart tādu gotiņu, tāda gotiņa bija retums, tādas bija tikai dažas. Diņķis to zināja un tāpēc, tas bija iemesls kāpēc viņš minstinājās.
Pagāja laiks un Diņķis juta, ka gotiņu sāk citi ganiņi noskatīt (lohi) , kas Diņķim lika saņemties kaut ko beidzot pasākt
Viņš mājās ilgi domāja vai ir vērts to darīt, bet viņš zināja, ka sula ir spiešanas vērta. Tā, viņš aizgāja uz pļavu ar domu gotiņu notvert un vest uz mājām. Aizejot uz pļavu Diņķis nekur gotiņu vairs neredzēja, viņš izstaigāja visu pļavu (pat latvāņu lauku), bet viņa bija pazudusi. Tas Diņķi ļoti nomāca, jo kā saka viņam cerība pazuda.
Ejot mājas, viņš satika kaimiņu, kurš viņu uzaicināja pie sevis, jo gribēja, kaut ko parādīt . Bet Diņķis nebija interese neko redzēt, viņš domāja tikai par gotiņu. Diņķis ar kaimiņu iegāja kūtī un tur viņa bija, skaistule no pļavas. Tā bija tā gotiņa, ko Diņķis bija noskatījis. Viņš saprata, ka gotiņa tagad ir kaimiņa īpašums, tas Diņķim lika justies sūdīgi . Viņš aizgāja mājās ar noliektu galvu, apsēdās uz vecā labā akmenāja un skatījās saulrietā un domāja tikai par vienu lietu ( jūs zināt kuru). Kaut Diņķis zināja, kāda ir situācija viņš, joprojām zināja : ka sula ir spiešanas vērta.
Nu kāda ir šī stāsta morāle? Ļoti vienkārša- nesēdi malā un neskaties, kamēr citi gani noķer govi, jo tu zini, ka sula ir spiešanas vērta.
