''Mīļais, tēti,
Diemžēl man nākas rakstiski Tev paziņot to, ka man spiestā kārtā nācās pamest mājas. Es esmu kopā ar meiteni. Esmu drošs, ka viņas tetovējumu, pīrsingu un uzvedības dēļ, jūs nekad neatbalstītu mūsu attiecības, bet es viņu ļoti mīlu. Kaut arī iemesls neslēpjas tikai jūtās...viņa ir arī stāvoklī. Es būšu tētis.
Viņu sauc Zane. Viņa ir pārliecināta par to, ka kopā mūs sagaida laimīga nākotne, jo viņai ir neliels treilerītis, kas atrodas meža nomalē pie ezera, vesela malkas grēda, kuras pietiks veselai ziemai un arī neliels dārziņš, kur aug kartupeļi. Mēs plānojam izveidot lielu ģimeni. Zane man atvēra acis un lika saprast to, ka marihuāna nav nemaz tik ļauna, kā to stāstījāt jūs. Mēs domājam sākt to audzēt un tirgot, lai varētu sevi finansiāli nodrošināt, jo mums taču būs bērns, kas jābaro, jāapģērbj un jāsūta skolā. Es arī uzzināju to, ka pat kokaīns nav tik kaitīgs, ja zina pareizās devas! Tas ir vēl viens papildus peļņas gūšanas avots mūsu pavarda sildīšanai. Es gribu iekrāt naudiņu, lai varētu palīdzēt Zanei atveseļoties. Viņai ir HIV vīruss, viņa IR pelnījusi dzīvot laimīgi un atveseļoties, tēti!
Tēti, tu galvenais neuztraucies, man jau ir 15 gadi. Es spēšu parūpēties gan par sevi, gan par Zani un mūsu kopīgo bērnu. Es taču esmu vīrietis! Nebēdā, gan jau mēs atnāksim reiz ciemos, lai atrādītu mazbērnus.
Ar mīlestību, tavs dēls - Māris.
P.S. Tēt, nestreso, tās visas ir muļķības. Es tikai vēlējos parādīt Tev to, ka mūsdienās var notikt arī šausmīgākas lietas par to, ka dēls atnes mājās liecību ar sliktām atzīmēm. Mana liecība ir virtuvē uz galda. Es pats esmu pie Viestura. Kad gaiss ir ''tīrs'' un es varu atgriezties mājās - pazvani. Gaidīšu. Mīlu jūs.''
Bet labs, pasmējos. 
Bet ir labi! 
