Reiz sen senos laikos dzīvoja kāda ģimene, tā
saucamā krūkļu ģimene. Ģimenē dzīvoja tēvs-Bobis, māte-Dosja, vectēvs-Bils,
vecmāte-Klimpa, kā arī mazie Džonis , Konis un Lienīte. Viņi dzīvoja laukos,
piecu kilometru rādiusā nebija neviena māja, izņemot viņu pašu. Protams, kā jau
katrai lauķu ģimenei , viņiem bija sava saimniecība un arī lopiņi, zirgi,
govis, cūkas, protams, vēl daži nosprāguši lopiņi, bet viņiem galvenās bija
cūkas. Šī ģimene dievināja gaļu, viņi to taisīja visādos veidos. Nebija neviena
ēdienreize, kad viņi neēstu gaļu. Resnā māte Dosja, kura nudien izskatījās pēc
cūkas, katru dienu ēda pa 20 karbonādēm, kā minimums. Kad Dosja aizbrauc uz
pilsētu ļaudis bieži skatoties uz viņu sacīja: „Ka ar tādām ciskām viņa varētu
kalnus gāzt”. Tēvs Bobis jau ar nebija labāks, viņš bija invalīds, sarunvalodā
tā saucamais kroplis. Reiz strādājot gaterī, zāģējot dēļus iemiga, tā rezultātā
palika bez savas labās rokas, labi, ka viņš vismaz kreilis bija. Protams,
gatera priekšnieks vainu neuzņēmās, viņš mentiem teica, ka viņš jau bez rokas
atnāca uz darbu, tie arī noticēja. Tā nu Bobis palika bez darba, labi, ka
invalīdu pensiju vismaz saņem. Džonis un Konis bija 7 gadīgi dvīņubrāļi, viņi
bija īsti palaidnieki un nekad nesēdēja mierā, vienīgi tad, ja Dosja atnāca ar
veco labo siksnas tanti vai bērziņa onkuli. Bet mazā Lienīte bija kā maza
princesīte, tik trausla un skaista, citi saka, ka viņa ir līdzīga mātei, bet
paskatoties uz māti drīzāk viņa ir atrasta biešu laukā. Vectēvs ir vecs izbijis
kareivis, kurš ievainojumu rezultātā sēž ratiņkrēslā un ikdienā klausās 50
cent, viņš pat centās repot līdz un plātījās ar rokām kā īsts reperis. Vienu
diena tā plātoties Klimpa domāja, ka šim trieka, bet izrādās šis te repo.
Vectēvs Bils bija īsts jokupēteris, kurš diemžēl jokot galīgi nemāk, nu galīgi,
bet visi aiz cieņas pret veco opi to nekad nesaka. Vecāmāte ir īsts darba
rūķis, viņa vienmēr ir rosīga un jautra, nekad neatteiks, kā jau jaunībā
izbijusi prostitūta, viņai pat uz muguras ir tetovējums „ciemata mauka”, to
viņai uztetovēja kāds mācītājs, pēc vienas nakts ar viņu, tomēr mācītāji ar
grēko.
Tuvojās svētku diena, jo
vecmātei paliks apaļi 90 gadi. Ciemos atbrauks tante- Kluce ar savu vīru
–Pinkānu. Tēvs teica mātei, ka vajadzētu par godu jubilejai nokaut visbrakanāko
cūku, kas viņiem ir. Tā nu tēvs Bobis paņēma kreisajā rokā rungu a labajā neko,
jo tās viņam nebija. Tēvs ejot pa durvīm pasauca līdz Džoni un Koni, jo gribēja
iemācīt, kā cūku jākauj. Mazie rezgaļi piekrita, jo viņiem tas likās cool. Tā
nu viņi iegāja kūtī, kur mitinājās cūkas, šīs cūkas bija savādākas nekā citas
cūkas, jo viņas bija ļoti draudzīgas viena pret otru. Viņi palūkojas uz cūkām,
izskatījās, ka tās sazinātos savā starpā. Tā tēvs paņēma visvecāko un
visbrakanāko cūku kūtī un aizvilka uz kautuvi. Parējās cūka pieleca uz
pakaļkājām un truli lupīja pa kūts logu uz kautuves pusi. Tēvs iedeva Džonim
rungu, bet Konis uzreiz iebilda „Kāpēc vienmēr Džonim pirmajam visu ļauj
darīt?”, tēvs atcirta :”Tāpēc, ka tu sit kā meitene” Konis apklusa un Džonis
bija gatavs bliezt pa bieti. Džonis jau bija redzējis, kā tēvs sit pa pieri,
tāpēc Džonis atvēzējās un no visa spēka pisa cūkai pa pieri. Bank, bank
atskanēja, kad nūja salūza. Tēvs bija izbrīnīts, ka cūkai tik stipra piere. Nu
tā viņš Džonim teica :”Pa ej malā, paskaties kā to dara meistars”. Tā tēvs
paņēma jaunu rungu un triīs reizes iesita pa pieri, pie trešās reizes atkal
runga salūza. Tēvs nodomāja: „Nu velns, šai laikam piere cieta kā akmens. Tad
tēvs teica Džonim un Konim: ”Paskatīsimies vai viņa izturēs, ja iebliezīšu ar
cirvi” un viegli pasmaidīja it kā būtu piedirsis bikses. Bobis paņēma cirvi,
kas bija ļoti ass, tad nostājās pretī cūkai, kas uz viņu skatījās naida pilnām
acīm atvēzējās un mauca. Banka cirvis netrāpīja galvā, tikai nošķēla kreiso
ausi, kā nekā tēvs cirta ar vienu roku un redze laikam ar nebija tā ideālākā.
Cūka neizdvesa ne skaņu, tēvam pat likās, ka viņai nesāp kā tādam kiborgam.
Tēvs fiksi atkārtoja sitienu un pirms cirvis skāra cūkas galvu, viņa paspēja
izdvest: „Tu mirsi”. Asinis pašķīda Džonim un Konim sejā, bet šie abiem smaids
bija līdz ausīm. Bobis bija nedaudz apstulbis, jo viņam likās, ka viņš
dzirdēja, ka cūka runā, bet viņš nezināja, kam ticēt, jo pirms tam bija dzēris
90% spirtu. Tā tēvs palika kautuvē un sāka dīrāt cūku, kamēr Džonis un Konis
spēlējās ar cūkas zarnu, viņi katrs turēja rokā cūkas zarnu to vicinādami
dziedāja: „traļi vaļi”. Bet pārējās cūkas, kas skatījās pa kūts logu, pēkšņi
sanāca kopā un sāka runāt, viņas runāja skaidrā cilvēku valodā. Nākamā vecākā
cūka aiz tās cūkas, ko nokāva, uzņēmās līderes pozīciju un visām sacīja „Māsas
un brāļi un pārējie neizdevušies, mums ir jāatriebjas, lai ko tas arī prasītu,
mums ir visi jānobeidz”, tad viņa nolieca galvu un turpināja: „Apskatieties, ko
viņi izdarīja ar vienu no mūsu māsām, mēs ar viņiem izdarīsim to pašu”. Pēc
šitā visa pateiktā visas cūkas skaļā balsī sāka rukšķēt, tā, ka uzmodināja veco
trīskājaino krancis, kas mitinājās stallī pie zirgiem.
Beidzot pienāca ilgi gaidītā
diena, vecmātes Klimpas 90. dzimšanas diena. Visa ģimene devās apsveikt Klimpu.
Ienākot istabā varēja redzēt, ka klimpa guļ un nežēlīgi krāc, tā kā begimots pa
„animal planet ”, bet vectēvs skatās MTV jaunākos 50 cent klipus. Pēkšņi
atskanēja daudz laimes jubilejā no Dosjas puses, kas uzmodināja vecmāti
Klimpu.. Klimpas klēpis tika piekrauts pilns ar rozēm, bet mazie Džonis un
Konis bija sarūpējuši latvāņu pušķi. Kad Klimpa bija apsveikta, samīļota un ar
latvāņu sulu apdedzināta, varēja ķerties pie svētku mielasta gatavošanas.
Dosja sāka klapēt karbonādes,
viņa to darīja tik filigrāni, ka varētu padomāt, ka tas viņai ir asinīs. Gaļas
bija tik daudz, ka Dosjai pilnīgi siekalas tecēja uz grīdas. Pannā tauciņi sprakšķēja
un visa virtuve patīkami smaržoja. Bet cūkas jau ar bija gatavas doties
nogalināt. Viņas nolēma resno nama māti Dosju, kā pirmo nobeigt. Cūkas bija
bruņojušās ar kapli, dakšu un cirvi. Kamēr Dosja ņēmās pa virtuvi, cūkas
klusiņām ielīda mājās, ja ieklausījās varēja dzirdēt kā cūkas nadziņi klab pa
grīdu, cūkām ejot. viņas sajuta, ka visa māja smaržo pēc ceptas cūkas, tas tik
uzkurināja dusmas. Dosja nebija no tām veiklākajām, tāpēc viņa nejauši virtuvē
paslīdēja uz nokritušās gaļas kumosa un ar seju ielidoja pannā, kur bija karsti
tauciņi. Panna piekusa pie sejas un Dosja bļāva kā izsalkusi cūka. „KVEEE,
KVEE”, tā tik bija skaņa. Viņa ar pūlēm noplēsa no sejas piekusušo, karsto
pannu. Kad viņa palūkojās uz durvju pusi, tur stāvēja piecas cūkas ar kapli.
Tad Dosja teica: „Škic uz kūti”, bet cūkas atcirta: „Aizver muti apdegusī, mēs
tevi tūlīt karbonādēs sakaplēsim”, tad cūkas sāka zviegt un ar visu kapli
tuvojās Dosjai. Dosja ātri skrēja pie galda, lai paķertu nazi, bet sniedzoties
pēc naža, kāda cūka lēcienā ar kapli nocirta viņai pirkstus. Visas cūkas sāka
zviegt un viena ieminējās: ”Nu kas ir, nav pirkti?” tad Dosja ar otru roku
salasīja nocirstos pirkstus un steidzās ātri ārā no virtuves sacīdama: „Jūs
mani nenoķersiet padlas”. Bet tālu viņa netika, jo atkal paslīdēja uz gaļas
kumosa un krītot pret grīdu izlauza sešus priekšzobus, protams, kritiens bija
tik spēcīgs tā, ka Dosja atslēdzās. Cūkas Dosju ar visiem saviem spēkiem knapi
aizvilka uz pagrabu. Dažas cūkas palika pagrabā un sāka dīrāt Dosju, lai varētu
vēlāk cept kotletes un karbonādes, kā arī ar gurķiem ieskābēt. Viena cūka
dīrājot ādu iesaucās :”Šī nu gan cīpslaina ir”!! , bet viena cūka atcirta:
„Nekas, bet toties ar šo resno, mēs iztiksim piecas ziemas”
„Tā viens gatavs, atliek vēl
tikai seši”, kāda cūka nodomāja. Nākamais mērķis bija izbijušais gatera
strādnieks Bobis. Bobis tajā mirklī pie šķūņa skaldīja malku, protams,
vienrocim tas nebija, diez ko viegls darbs, bet viņš jau bija pie tā pieradis.
Cērtot malku dažreiz pat izskatījās, ka tūlīt kājā iecirtīs, bet Bobis bija
diezgan izveicīgs un varēja ātri pamukt malā. Cūkas jau bija klāt, viņas bija
paslēpušās aiz šķūnīša un gaidīja īsto brīdi, kad varētu uzbrukt. Bobis tik
skaldīja un svilpoja nemaz nenojaušot kādas treknules viņam uzglūn. Kad Bobis
bija jau ar cirvi atvēzējies, tad kāda cūka izlīda ārā un metot ar cirvi,
nocirta Bobim roku. Roka ar visu cirvi iekrita govs sūdā, bet Bobis aiz šoka
kādu pus minūti skatījās uz roku sūdos, tad kā asins tek, tā visu laiku. Tad
pēkšņi, viņš atjēdzās un brūci iemērca smilšu kaudzē, jo domāja, ka tas apturēs
asiņošanu. Protams, smiltīm tiekot brūcē, tas izraisīja lielākas sāpes, kas
lika Bobim kunkstēt, izklausījās it kā tuvumā antilopes pārotos. Te pēkšņi no
stūra izlīda cūku bars , kas gāja uz Bobja pusi. Bobis redzēja cūku atņirgtos
ilkņus. Viņš jau liecās pēc rungas un tad atcerējās, ka viņam nemaz vairs nav
roku. Viņš sāka skriet prom, izskatījās kā Pamela Andersone no „Baywatch” tikai
bez rokām un silikoniem. Bet cūkas, tomēr bija ātrākas un Bobi panāca. Kāda
cūka ieskrējās un ar galvu iebadīja Bobim kājās, tā, ka Bobis nokrita. Kad
Bobis bija nokritis viņš vairs nevarēja piecelties, lai kā viņš arī censtos, kā
nekā bez rokām to grūti izdarīt. Cūkas piegāja Bobim klāt, dažas ar cūkām bišku
viņu iespārdīja ar saviem asajiem nagiem. Tad kāda cūka teica: „Nu davaj
piecelies, kas ir nevari”? tad viena cūka, tā sāka smieties, ka paklupa un
uzkrita cirvim virsū, viņa bija beigta uz vietas. Tad kāda cūka sacīja :
„Redzi, ko tu izdarīji, tu nevīža, tu sasmīdināji viņu līdz nāvei, par to tu
samaksāsi”, tad cūka paņēma iesmu un sakarsēja ugunskurā, kas netālu bija
iekurts. Tā nu cūka nāca ar sakarsēto iesmu, viss iesms bija pilnīgi sarkans.
Bobis ieraudzīdams iesmu sacīja : „Ko jūs taisāties darīt? Lūdzu, nevajag, lai
kas tas buutu”, viņš sāka raudāt kā maza meitene un spirināties kā zivs tīklā,
bet cūkas smejoties atcirta: „Guli klusi un nekusties tas sāpēs tikai bišku”.
Tad cūka novilka Bobim bikses un klapēja ar sakarsušos iesmu pa dirsu sacīdama:
„Apaļš kā pūpols vesels kā rutks, slimība ārā veselība iekšā”. Bobis aiz sāpēm
atslēdzās. Bobja gaļu cūkas neēdīs, jo Bobis bija slims ar kartupeļu puvi. Bobi
nolēma aprakat smilšu kastē, kur Lienīte bieži mēdza spēlēties.
Kamēr cūkas raka Bobi
smilšukastē, Džonis un Konis to redzēja, protams, cūkas ar pamanīja, ka abi
mazie skatījās pa logu uz viņām. Tad cūkas paņēma iesmus un skrēja uz māju
pusi. Abi dvīņi fiksi nozuda no loga. Džonis un Koni sāka raudāt un trīcēt,
viņiem bija ļoti bail. Konis, Džonim sacīja: „Ej ziedo sevi, lai glābtu mani”,
bet Džonis atbildēja: „Nekā nebija, tik stulbs es neesmu”. Bet Konis, Džonim
sacīdams: „Esi gan”, un ar kāju uzsita Džonim pa celi tā kā ceļa bļodiņa
sašķīst vairākos gabalos. Džonis lokoties un kunkstot saņēma pēdējos spēkus un
ielīda ledusskapī, bet Konis uzskrēja uz otro stāvu un palīda zem gultas. Cūkas
izmantoja savus šņukurus, lai saostu tos mazos draņķus. Viņas lēnām kāpa pa
trepēm uz otro stāvu. Konis jau zem gultas guļot dzirdēja, kā cūku nadziņi klab
pa trepēm. Viņš aiz bailēm pielaida bikses, smaka bija neciešama, cūkām cirta
degunos, ka pat viena cūka noģība un krītot pa kāpnēm salauza potīti. Kāda cūka
piegāja pie viņas un teica: „Tu vairs nevari nākt ar mums, jo tu esi ievainota
un mums nevajag kavēkļus”. Pēc šiem vārdiem viņa ar nazi pārgrieza rīkli, tā,
ka viņa uz vietas noasiņoja. Tā cūkas lēnām virzījās uz augšstāvu, kur nāca
pretīgā smaka. Cūkas iegāja istabā, bet Konis redzēja pa gults apakšu cūku
resnās, spalvainās kājas. Viņam palika vēl ar vien vairāk bail un tad tas
notika, viņš piedirsa bikses, bet tas notika tik skaļi, ka pat cūkas to
izdzirdēja. Konis sāka svīst un ar roku aizspieda muti, lai nekunksētu. Kāda
cūka ierāpās gultā un paņēma iesmu, viņa jau bija pacēlusi iesmu, lai durtu
cauri gultai, kad pēkšņi gultai nolūza kājas un gultas ar lielu spēku saspieda
Koni. Konis bija beigts uz vietas, kā nekā gultā bija smaga un cūka arī nebija
no tām vieglajām. Pa gultas šķirbiņu izlīda mazs sūda gabaliņš. Cūkas saķērušas
šņukuri skrēja ārā no istabas. Tā viņas gāja meklēt otru sīko. Izmeklējušas
gandrīz visu māju, bet nekā, protams, neskatījās veco istabu, jo tos atstās
saldajā ēdienā. Kāda cūka bija izsalkusi, tāpēc apskatījās ledusskapī, kas tur
ēdams. Cūka piegāja pie ledusskapja un atvēra to, tajā bija sasalis Džonis
ābolu rokās turēdams. Cūka nolauza Džonim sasalušo pirkstu un sūkāja kā
saldējumu un pie sevīs domādama teica: „mmmmm saldējums”, tad pēkšņi atskrēja
pārējās cūkas un nolauza sev pirkstiņu un kopistiski sūkāja.
Tā nu bija atlikuši tikai abi
vecie. Cūkas zināja, ka vieglākais tik palicis, bet ne jau mazsvarīgākais. Tā
cūkas savācās un gāja uz veco istabiņu pusi, viņu sejā bija plats smaids un
vienlaikus naids sirdī. Vecie nezināja kas viņu sagaida. Cūkas bija bruņojušās
ar visādiem dārza instrumentiem, viena pat bija ūdenspistolē salējusi latvāņu
sulu. Tad cūkas piegāja pie durvīm, viena cūka, kas bija bruņojusies ar
ūdenspistoli teica citai: „Ej iekšā es tevi piesegšu”. Tad tā cūka ar kāju
atspēra vaļā durvis „baaam” atskanēja troksnis. Vectēvs neko nedzirdēja jo
viņam bija uzliktas austiņas un viņš klausījās cītīgi 50 cent, bet vecmāte
gulēja saldā miegā. Kāda cūka noplēsa vectēvam austiņas no galvas un sašķaidīja
tās pret zemi. Vectēvs invalīdkrēslā apgriezās un skaļā balsī sacīja: „50 cent some
special”. Tad viena no cūkām sacīja: „ Muti ciet vecais kraķi ”. Vectēvs Bils
uzreiz muti aizvēra, viņš saprata, ka būs jācīnās tāpat kā agrākajos laikos.
Bila sirds sāka sisties straujāk, viņš juta, ka ir tuvu sirdstriekai un šādā
kondīcijā pret resnajām treknulēm viņš nebūs nekāds dižais cīnītājs. Viņš lēnām
no kabatas izvilka savu vecos Vjetnamas sarūsējošo nazi un grieza sev vēnās.
Nazis bija tik pat ass kā sviesta nazis. Vienīgais, kas skrāpēja ādu bija rūsa,
kas atradās uz naža. Te pēkšņi kāds ass rūsas gabals pārāva vēnu, bet tas bija
tik maziņš caurumiņš, ka asins tecēja bišku, tādā mazā strūkliņā. Tad vectēvs
nobļāvās: „Sūda nazis”. Tad viņš steigā ripinājās ar ratiem uz gultas pusi, lai
pamodinātu vecmāti Klimpu. Bet cūka ar ūdenspistoli iespricēja viņam latvāņu
sulu acīs, kas izdedzināja viņam acis. Ritinot riteņus viņš ierāva pirkstus
spieķos, kas pārlauza uz pusēm četrus pirkstus. Vectēvs skaļi iebļāvās savā
nodzertājā balsī, tā, ka Klimpa uzrausās sēdus gultā. Vectēvs teica: „Bēdz
mīļotā, es tevi tūlīt panākšu”. Klimpa ieskatījās dziļi Bila izdegušajās acīs
un tad apskatījās uz draudīgajā cūkām ar kapļiem un ūdenspistoli un teica:
„Labi, bet apsoli, ka panāksi mani?”. Vectēvs pagriez galvu uz loga pusi un
sacīja Klimpai: „labi, es apsolu, pēc 5 min es būšu tev līdzās”, bet Klimpa
atcirta: „tu skaties nepareizajā virzienā, es esmu te”. Tad Bils teica: „ Bēdz
es viņas aizkavēšu” Bils izdedzināto acu dēļ ar ratiņiem brauca uz loga pusi,
nevis uz cūku. Klimpa kliedza: „Biiil tev uz otru pusi”, bet Bils nedzirdēja un
ripoja tālāk, kamēr izkrita pa logu un uzkrita uz akmens. Trieciens pret akmeni
sadalīja Bila galvaskausu piecās daļās. Bils nomira nevis no kritiena pret
akmeni, bet tāpēc, ka viņš bija pārāk vecs. Klimpa nespēja noticēt, tam ko
redzēja, viņa paņēma nagu vīlīti un skrēja cūkām virsū, bet viņa nevarēja diez
ko ātri paskriet, jo artrīts traucēja. Tā skriešana drīzāk izskatījās pēc ātras
iešanas. Cūkas beidzot beidza smieties no veco izrādes un bija gatavas Klimpai
bliezt pa galvu. Klimpa nebija ar pliku roku ņemama, viņa bērnībā trenējās
karatē, tāpēc viņa zināja dažus paņēmienus. Viņa palecās un atspērās pret
sienu, tā, ka lēcienā ar nagu vīlīti iedūra vienai cūkai acīs. Bet kritiens
pret zemi bija sāpīgs, jo viņa nemācēja pareizi piezemēties, kā rezultātā
salauza gūžu. Cūka izrāva nagu vīlīti no acs un teica pārējām cūkām : „ Viņa ir
manējā”. Klimpa locījās uz grīdas. Paņēma krustu rokās, kas karājas ap kaklu un
sacīja klusām pie sevis : „Svētā Marija palīdzi” viņa bija aizvērusi acis un skaitīja
lūgsna, bet cūka devās uz Klimpas pusi tā ,ka klab. Klimpa atvēra acis, viņas
acīs spīdēja spoža gaisma. Klimpai likās, ka pati Svētā Marija nāk viņai
palīdzēt. Klimpa pasmaidīja un sacīja: „Paldies Svētā Marija, paldies, ka mani
nāc izpestīt no šīm asinskārajām cūkām”. Bet tā nebija Svētā Marija, tas bija
atspulgs no lāpstas, kura tuvojās Klimpas sejai. Vienacainā cūka paspēja
iekviekties: „pasveicini Mariju tur augšā” Baaaaaammm atskanēja troksnis un
Klimpa apvēlās uz vēdera. Uz muguras pavērās Klimpas vecais tetovējums „Ciemata
mauka”. Cūka to redzēdama sacīja : „Laikam jau tomēr viņa nevarēs no manis
pasveicināt Svēto Mariju”. Pēc šī teiktā visas cūkas sāka zviegt vēderus
turēdamas.
Cūkas sakopa māju, saslaucīja
visas asinis it kā nekas nebūtu noticis. Uz galda bija atstāta vēstule tantei
Klucei un onkulim Pninkānam. Vēstulē bija rakstīts, ka Krūkļu ģimene aizbrauca
nosvinēt Klimpas dzimšanas dienu uz Havaju salām uz nezināmu laiku, un viņi
lūdza, lai pieskata viņu māju, kamēr viņi atgriezīsies, kā arī atvainojās, ka
nebrīdināja viņus laicīgi un nepaņēma līdz, savādāk nebūtu, kas māju pieskata.
Cūkas pagrabā dīrājot resno Dosju pamanīja, ka viņa ir stāvoklī un viņai vēderā
ir maziņš bērniņš. Cūkas izvilka no viņas vēdera mazo bērniņu, kā arī placentu,
jo placenta starp cūku aprindām bija delikatese. Tad kāda cūka sacīja:
„Uzaudzināsim viņu kā savējo, barosim viņu ar mūsu trekno pienu”. Sacīts
darīts, tā arī notika, kāda cūka uzņēmās mātes lomu un zīdīja mazo Kārlīti, tā
viņu nosauca. Kad Kārlītis paaugās, viņš kļuva ļoti agresīvs, tāpēc viņu aiz
ķēdes piesēja tumšajā pagrabā, lai viņš nekur neaizbēg.
Pagāja 5 gadi Pinkāns un Kluce
bija ievākušies Krūkļu ģimenes mājā, kā arī viņu dēli Fiks un Stuks. Viņi bija
jau iedzīvojušies šajā mājā un viņiem ļoti patika šī māja. Viņi rūpējās par
visiem lopiņiem, kā arī pret cūkām. Viņi nemaz nenojauta kas bija noticis ar
viņu radiniekiem, kā arī pagaidām netaisījās kaut kādu cūku.
Kādu dienu Pinkāns devās uz
pagrabu pēc kartupeļiem. Iegājis pagrabā un piekrāmējis pilnu spaini ar
kartupeļiem, viņš sadzirdēja rūkoņu un tumsā redzēja iemirdzamies sarkanas
acis. Viņš nometa spaini ar kartupeļiem uz zemes un skreja ārā no pagraba. Aiz
muguras dzirdēdams, ka kāds lielā ātrumā tuvojās viņam klāt. Caurvējš aizcirta
durvis un Pinkāns nevarēja tās atvērt. Viņš redzēja tumsā, ka kāds resns
radījums lec viņam virsū, viņš pielika rokas priekšā un ar plecu piesedza seju
sāka brēkt..........................
Bet kas notika ar mazo,
trauslo Lienīti? Viņa dzirdēdama kā nomušī viņas māti, ielīda skapī, kur vēlāk
aiz bada nomira..
