local-stats-pixel

Cepumiņa piedzīvojumi spēlē Ultima Online0

2 3

1. Cepumiņa piedzimšana, un kā viņš kļuva par biznesmenu!

Viss sākās tāpat kā citiem UO spēlētājiem. Kāds kādam parādīja UO, tas pats kāds arī šo to izstāstīja par šo spēli, tas kam izstāstīja, nolēma nokačāt sev tādu super spēli un izmēģināt, jo no gaļas Ku2 un teroristiem viņš ir noguris (viņš nezināja kas viņu sagaida UO ). Kā jau tas parasti notiek viņš pavadīja 3 dienās lai šo super puper spēli nokačātu + uz nokonfigurēšanu un accounta izveidošanu, un arī uz kanāla #UO uz jautājumu kur nokačāt kā palaist, viņu mīļi pāsūtīja erotiskajos piedzīvojumos uz 5 burtiem. Nu tad labi. Tātad mūsu varonis izsities cauri visām šīm problēmām, apsēdās pie PC ar veselu maisu ar cepumiem, paku ar pienu un palaida UO.... Sava čara niku viņs domāja minūtes 15. Pārdomāja visu iespējamo sākot no terminātora beidzot ar zvaigžņu kariem. Galu galā viņam viss tas apnikās un viņs savu varoni nolēma nosauks- Cepumiņš! Vienkārši tapēc ka šajā brīdī viņs ēda savus cepumiņus. Proces kā radīt sev čaru kraftu arī neaizņēma necik maz laika, bet kāds ļoti gudrs cilvēks čatā ieteica viņam ņemt skilus Arms Lore un Mining, ja viņs grib būt kalējs. Cepumīņs izdarīja visu kā viņam teica, izvēlējās pilsētu Minoc un.... Pirmais ko viņs ieraudzīja tas bij KAKAŠKA [Dread Hunters].
“Dīvains niks” – nodomāja cepumiņš - “Es ta savu niku izdomāju kad cepumus ēdu, nu a viņs ko? Ar notebook atejā sēdēja?"
Kamēr viņš prātoja KAKAŠKA jau nozuda aiz horizonta.....
Es jūs nenogurdināšu ar to cik ilgi cepumiņs visu meklēja kas nepiecieshams labai spēlei, un cik reizes viņu pasūtīja ***** jauno zināšanu atkāšanas laikā, jo visu newbiku ceļš vienmēr ir vienāds. Vienīgais ar ko Cepumiņš atšķirās no visiem pārējiem, viņu ieinteresēja problēma ar vendoriem. Viņs nekādīgi nevarēja saprast, Kādā veidā nauda no bankas vienā mirklī parādās vendoram backpackā. Viņa prāts ilgi cīnījās ar šo mīklu, viņš turpināja pirkt duncīšus un mēģināja ieraudzīt kā nauda nonāk pie vendora. Beidzās viss tā, ka Cepumiņam somā bija ap 60 duncīšiem, un visi viņa cītīgi sapelnītie 2k, kurus viņš krāja visu dienu, vācot visus mēslus kurus, izmet pie bankas, atradās pie vendora. Tajā dienā viņš pamanīja, ka paši bagātākie cilvēki ir krafti un velreiz pateicās cilvēkam, kurš ieteica viņam sākt spēlēt ar kraftu un ieteica pašus nepieciešamākos skilus. No ši brīža Cepumiņs pilnīgi nopietni nolēma kļūt par biznesmenu! Pieejot pie bankas, iebļaujoties lai visi dzirdētu “Es būšu biznesmens!" viņš nolēma ķerties pie lietas. Tākā viņs bija kalējs viņs nolēma sākt taisīt bruņas un ieročus. Pavadot Minoc alā 4 stundas, pavisam viņs saraka un izkausēja 150 dzelzs ingotus un uzkačāja skilu mining pat līdz 35%. “Vēl 8 stundas – viņš padomāja – un mining man būs 100%”. Paprasot cilvēkiem un noskaidrojot, ka pats izdevīgākais ir tirgoties galvaspilsētā Britānijā pirmkārt viņš nopirka pretīgu zirgu un nopirka skilu BS līdz 27% atdodot savus pašus pašus pēdējos grašus un uzkala 19 krys kurus ielika pie tiem pašiem 60 duncīšiem uz zirga un devās garajā ceļojumā uz galvaspilsētu Britāniju....
Kā iet uz galvaspilsētu viņš nezināja, bet domāja paprasīt cilvēkiem kurus satiks. Tiklīdz viņš izgāja no pilsētas robežas, viņs drosmīgi soļoja pa taku, ведя vedot sev līdzi kravas zirgu ar 60 duncīšiem un 19 krys... Pēc pāris munūtēm cepumiņš pamanīja, Ka taka iet un iet, bet uz takas neviena nav... «Nu nekas! Kautkur jau šī taka novedīs! Vienkārši iešu pa viņu... – pie sevis nodomāja Cepumiņš un atkal kā tanks devās uz priekšu pa taku. (Viņš nezināja, kā viņam paveicās, Ka viņš nepiedzima Yew). Pagaidām Cepumiņš soļoja pa ceļu, sāka satumst, un tad pavisam iestājās tumsa. Cepumiņš piespiedās pie sava zirdziņa, baidoties kaut soli spert no viņa nost, lai nepazaudētu viņu, te pēkšņi, starp celmiem viņš ieraudzīja ugunskuru....

2. Cepumiņs un PK, vai Cepumiņa iepazīšanās ar melnbaltu ekrānu.

Cepumiņš lēnām tuvojās ugunskuram un lēnām sāka ieraudzīt kas notiek ap to ugunskuru. Un notika tur sekojošais: 3 bruņinieki ar spīdīgām bruņām sita kareivi ar loku rokā, kurš stāvēja kautkādā mirdzošā sienā. Cepumiņš stāvēja aiz koka tumsā un vēroja notikušo... pagāja kādas 5 sekundes un Cepumiņš izbrīnījās par notikušo! Izberza acis, paskatījās vēlreiz un atkal tas pats. “Divdomība” – padomāja cepumiņš, kad redzēja, kā kareivis ar loku pēkšņi nokrita no zirga, un apgūlās uz zemes, bet uz viņa stāvēja vēlviens un skaļi bļāva “ООооООооо”. “Mazgadīgais – padomāja Cepumiņš – vel nav iemācījies runāt, bet jau ultimu spēlē”. Un lūk pār viņu nāca apgaismība... tā nav nekāda divdomība... tas ir... tas ir... tas ir noziedznieks! slepkavas!!! Uz viņa acīm 3 riebekļi nosita cilvēku. Pirmo reizi šajā momentā, pa visu dzīvi ultimā cepumiņš padomāja par nāvi... Ja agrāk dzīve ultimā viņam likās mūžīga, tad tagad viņš ļoti satraucās par savu dzīvību, par sava zirdziņa dzīvību (nosauca viņš viņu starp citu par barānu) un par savu preci, kuru viņš veda uz pilsētu. Tiklīdz viņš nolēma pagriezties un klusiņām nozust, kā viens no bruņiniekiem viņu ieraudzīja un iebļāvās “Dzirdi!!!"
Pēc pāris sekundēm viņš jau bija šo bruņinieku ielenkumā. Viņu niki bija sarkanā krāsā, viņš nezināja, ko tas nozīmē, bet viņam likās ka neko labu no viņiem gaidīt nevar. “Kas tu esi?" – bruņinieki uzsāka pratināšanu.
“Es.. es.. es Cepumiņš, bet šis ir mans zirdziņš barāns” – ar dīvainu valodu atbildēja Cepumīņš. Pretī viņš dzirdēja histēriskus smieklus un kļuva drosmīgāks, ja gribētu nogalināt, tad jau sen būtu nogalinājis. Bet nākamā frāze lika viņa sirdij pārvērsties mazā kamoliņā. “dod 5k un mēs tevi izlaidīsim, vai arī nositīsim un paši paņemsim” Cepumiņš šausmās padomāja, ka no 19 krys viņam būs jāatdod 5... parēķinot uz kalkulātora, viņš ieguva skaitli 14 un tas viņu ļoti apbēdināja. “Labi, tikai nesitiet, ūdzu, un zirdziņu neaiztieciet” – ar tādiem vārdiem viņš izvlika no backpack 5 zobenus un nolika tos bruņiniekiem pie kājām. “Tu ko??? Nah** mums to vajag? Dod 5000 ar zeltu un ātrāk” – ar dusmīgu balsi pateica viens no bruņiniekiem. Cepumīņš aiz bailēm knapi izrunāja, ka tādas naudas viņam nav un nav bijis, bet viņš brauc tirgoties uz pilsētu un tiklīdz sakrās naudu viņiem atdos. Tie bija pēdējie vārdi viņa dzīvē, Viņs vienkārši ieraudzīja uzrakstu “Attacking You” un pēc pāris sekundēm ekrāns pēkšņi palika melns ar uzrakstu You Are Dead. “Vot kropļi... – nodomāja cepumiņš- Continue ir?" Pēc vēk pāris sekundēm ekrāns palika melnbalts. Cepumiņš, padomājis ka atkal viņa monitors gļuko, aizlīda raustīt visus iespējamos vadus, kur viņš agrāk raustīja lai ekrāns kļūtu krāsains. Tikai pēc 10 minūtēm viņs beidzot saprata, ka melnbaltais ekrāns nav dēļ vadiem, bet dēļ tā ka vienkārši viņš ir miris... ap dūšu palika pavisam slikti.
Pēkšņi viņs ieraudzīja kautkādu kustību monitorā... paskatoties tuvāk viņš nobijās. Tieši uz viņu tuvojās pūķis! Pūķus viņš vel nebija redzējis... gribēja jau skriet bet atcerējās, ka viņš joprojām ir miris un nomirt divreiz diezvai ir iespējams viņš turpināja sekot līdzi notikumiem. 3 bruņinieki, kas pēc cepumiņa nogalināšanas zaudēja interesi pēc viņa mantām un viņa zirdziņa stāvēja pie lokšāvēja līķa, kuru viņi sita nedaudz pirms tam un strīdējās par medījumu, bet kad ieraudzīja pūķi viņi nekavējoties ņema kājas rokā (zirgi, saprotams jau pakavus zobos...) un aizmuka ar neticamu ātrumu. Pūķis piegāja pie līķa, apstājās, pagaidot pāris sekundes pēkšņi pūķis pateica 2 vārdus: “An Corp” un pēkšņi notika brīnums! Monitors atkal kļuva krāsains! Uzreiz pārbaudīja savas mantas un mantas kuras nesa Baranka. Pārliecinoties ka viss ir savā vietā viņs ar bailēm paprasīja “Sveiki pūķīt, tu taču mani neēdīsi?". Atbildē pūķis pasmējās, pateica pāris nepazīstamus vārdus un pārvērtās par cilvēku, ietērptu melnā un ar zizli rokā...

3. Cepumīņs Britānijā vai kas ir njūbs.

- “Es tā saprotu, tu vēl pavisam njūbs?" – pateica cilvēks melnajā. Cepumiņš apskatījās, pameklēja ar acīm njūbu pie kura griezās vecais, nevienu neatrodot viņš pagriezās atpakaļ un “Jūs to man?" “A tu te redzi vēl kādu?" Pasmīnēja cilvēks melnajā.
“Es... Tas... kas ir njūbs?"
- “Skaaaidrs... – novilka cilvēks melnajā – uz kurieni tu ej? Un kapēc bez zirga?"
- “Ir man zirgs Baranka, es eju uz galvaspilsētu Britain tirgoties!" – lepni atbildēja Cepumiņš.
Cilvēks melnajā nomurminot dažus vārdus atvēra kautko līdzīgu portālam un pasakot Kal Ort Por pazuda. Cepumiņš fiksi pierakstīja šos trīs vārdus uz lapiņas, lai neaizmirstu, uz laiku atlika lapiņu un sāka ņemties ar portālu.
Neieraugot tajā neko pārāk aizdomīgu, nekādu sarkanu bruņinieku no turienes neizlīda, Cepumiņš nolēma paskatīties, kas ir otrā pusē. Viens solis uz priekšu un... niknu norūca HDD, sarkanā lampiņa sāka mirgot un Cepumiņa barošanas bloka, bilde uz monitora nemainījās, no tumbiņām nāca pat ļoti dīvaina skaņa....
- “Vīrus! Nevar būt ka es tā iekritu? Kapēc mani nepabrīdināja, ka caur šo UO var dabūt vīrusu?" – traki domāja cepumiņš.
Nobūdams panikā 10 sekundes, ar atvieglojumu viņs ieraudzīja, ka viss ir atgriezies iepriekšējās sliedēs, un viņš(Cepumiņš) stāv pilsētas vidū un viņam visapkārt ir milzum daudz cilvēku...
- “Ei tu nost! Neticami, cik cilvēku... a kapēc viņi te visi savākušies? – domāja cepumiņš – Varbūt vēlēšanas tur kautkādas, vai vāc armiju pārgājienam... nu labi, galvenais ka viņi visi ir mani potenciālie pircēji. Pieejot pie pirmā garāmgājēja, un tas bija puspliks cilvēks apakšbiksēs un sveci rokā un niks viņam bija Cirvis.
- “Čau cirvi! Kā iet? Zobens nav vajadzīgs? Augstvērtīgs krys!"
- “Krys kas?"
- “kas kas? Es saku zobens, augstvērtīgs! Krys saucās!
- “Cik +?"
- “kas +? Kādi +? Es tev par zobenu, bet tu man par +!"
- “Tu kas njūbs?"
Cepumiņš, izdzirdot šo vārdu, nedaudz saspiedās, tapēc ka ar šo vārdu viņam bija sliktas asociācijas.
- “A kas ir njūbs?"
- “Nuuu... cilvēks kurš tikko sācis spēlēt” – atbildēja cirvis.
- “O jā,jā,jā! Es esmu njūbs!" – priecīgs pateica Cepumiņš!
Izlasot šo frāzi Cirvis ar gaismas ātrumu aizskrēja uz citu pusi. Cepumiņš gāja arī pie citiem spēlētājiem sakot ka viņš ir njūbs un pārdod zobenu, bet visi muka no viņa uz visām pusēm. Pēc pāris minūtēm viņš apsēdās uz benķīša un sāka domāt... domāja minūtes 15 un pēkšņi viņam pieleca, ka visi mūk no vārda njūbs.
- “Jānoskaidro kapēc visi tā baidās no vārda njūbs, bet ārpus pilsētas meģina nosist vai palīdzēt..." ar tādu domu Cepumiņš piecēlās un gāja pa pilsētu kur acis rāda, sev līdzi velkot zirgu Baranku..
Galu galā viņš atnāca uz kautkādu tiltu, uz tā stāvēja mazs cilvēku pulciņš apmēram 15, un starp tiem bija bruņinieki.
- “Lieliski! – nodomāja Cepumiņš – tagad es arī pārdošu visus savus zobenus”
Tiklīdz viņš grasījās pienākt klāt, kā ieraudzīja kautkādu kustību tilta otrājā pusē, un viss bars pie kura viņš gāja aizskrēja uz tilta otro daļu. Cepumiņš izlēma nepalikt, jo viņš gribēja pārdot savus zobenus...
Kad beidzot viņš panāca baru, viņa skatā pavērās drausmīga bilde. Un izskatījās tas apmēram tā: Bars “sarkano” sitās ar baru “zilo”, bultas lidoja pakām, kautkādas uguns bumbiņas, lāzera stari no debesīm un asiņaina cīņa ar zobeniem. Un tam visam pa vidu mierīgi stāv Cepumiņš un lēnā balsī saka- “Dunči... krys... augstvērtīgi, lēti, sanākat"
Te pēkšņi 3 lāzera stari nonāvēja bruņinieku, kurš skrēja garām Cepumiņam, pēc mirkļa bruņinieks nokrita no zirga, apgūlās uz zemes un izstiepa rokas uz visām pusēm.
- "Nosita... " – ar līdzjūtību nodomāja Cepumiņš - “varbūt viņam var palīdzēt?". Divreiz uzklikšķinot uz bruņinieka līķi un pēkšņi Cepumiņš ieraudzīja milzum daudz mantas, sākot ar visādām pudelītēm un beidzot ar brīnumainām bruņām...

4. Kā cepumiņš kļuva par looteri.

Pie skata uz visu šito bagātību Cepumiņš gandrīz acis izmežģīja. Pēc vairākiem mēģinājumiem viņš visu savāca un sāka domāt ko darīt tālāk. Visi cilvēki savā ziņā ir skopi, Cepumiņš nekļuva par izņēmumu. Paskatījās visapkārt, un ieraugot ka viņam neviens nepievērš īpašu uzmanību viņa roka sniedzās pēc bruņām... Kad visas bruņas nokļuva pie viņa somā, viņš ieraudzīja uzrakstu “You are Criminal!" Par nožēlu, viņš nebija vienīgais kas to redzēja. Uzreiz pāris cilvēki atrāvās no galvenās cīņas un ar draudīgām kustībām pievērsās Cepumiņam. Cepumiņš saprata ka nebūs labi un skrēja kur vien acis rādīja. Skrējiena laikā viņa zirdziņš “Baranka” atpalika un kļuva par bruņinieku upuru (lai viņai vieglas smiltis). Cepumiņš skrēja slaukot asaras no acīm bēdājot par viņa zirdziņu un turpināja skriet aizvien dziļāk mežā...
Pēc minūtēm 10 Cepumiņš apstājās un pārliecinājās, ka viņam vairs neviens neseko. Uzmanīgi izpētot savu backpack, viņš ieraudzīja ka bruņas vēl joprojām ir pie viņa un tas viņu mazliet nomierināja. Pēkšņi viņš ieraudzīja kautkādu kustību starp kokiem. Uz lauka atnāca vilks un aiz viņa kautkāds cilvēks ar zizli rokā.
Cilvēks skrēja pakaļ vilkam izkliedzot vārdus “Good Wolf, I always want a wolf
like you..." Cepumiņam nebija problēmas ar angļu valodu... kad viņš iztulkoja to frāzi viņam kļuva slikti. Nu padomājoet paši: mežs, nepazīstams cilvēks skrien pakaļ vilkam un bļauj “Vilks, labs vilks... es tevi gribu!"
-“Zoofīls – nodomāja cepumiņš, un pamuka nedaudz tālāk, kamēr viņu pašu tur neatzoofīlija. Šoreiz Cepumiņš vienozīmīgi apmaldījās. Skraidot pa mežu, viņš atrada kautko līdzīgu alai, maziņš ezers un koks kas gulēja tā malā. Apsēžoties uz koka, Cepumiņš aizdomājās...
-“Mde... iekritu es! Nepietiek ar to ka esmu krimināls, mani meklē par nogalinātā cilvēka aplootošanu, man pakaļ dzenas vesela rota ar karavīriem, mani gandrīz izdr***, un tagad es sēžu kautkādā čuhņā un nezinu ko darīt...
Interesanti a te ir dievs? Es tagad palūgtos..."
Pēkšņi viņam priekšā izleca balts cilvēks uz balta zirga, ar baltu zobenu un vairogu, viss viņam bija balts. Virs viņa lepni turējās vārds “GM Sargeņģelis”. Cepumiņam acis palika kā melones, bet žoklis nokārās līdz grīdai...
-“A.. оОо.. WoW! Es esmu paradīzē? – tikai to viņš varēja izrunāt.
Cilvēks iesmējas un teica: “Aga, tikai zudušajā paradīzē... Lost Paradise
. Labi tu nēesi ar makrosu, es lidošu tālāk..." un tikpat ātri nozuda.
Pēkšņi Cepumiņš ieraudzīja, ka viņš vairs nav krimināls.
-" Ak dievs paldies tev! Mani grēki ir piedoti! – iekliedzās Cepumiņš. Redzot ka viņa lūgšanas ir uzklausītas, Cepumiņš pieleca kājās un ar jauniem spēkiem devās meklēt pilsētu. Pēc pāris minūtēm viņš izgāja uz takas un vēk pēc pāris minūtēm viņš atradās pilsētā Trinsic.
Pastaigājoties pa pilsētu, viņš atrada banku, ar atvieglojumu iemeta tur savas bruņas. Tā kā viņam nebija naudas, tad vienīgais veids kā to nopelnīt bija pārdot pēc iespējas dārgāk kādam bruņiniekam savas zaļās bruņas. Satiekot bruņinieku viņš izteica pēc viņa domām ļoti labu cenu 3000 zeltā...
Cepumiņš ieraudzīja ka daudzi skraida pa pilsētu vienās apakšbiksēs, ubago naudu garāmejošajiem. Un lai cik dīvaini nebūtu, bet reizēm viņiem iedod kādu summu. Cepumiņš ļoti vēlējās sev nopirkt mājiņu bet naudas vajadzēja ļoti daudz, tapēc viņš nolēma izlikties par ubagu (kautgan īstenībā viņš tāds nebija, jo bankā stāvēja 3000 zeltā).
Nopērkot sev cepurīti un beņķīti, viņš piegāja pie bankas, nolika cepuri uz zemes (lai visi naudu met tieši tur) un nolika beņķi lai varētu apsēsties.
Tiklīdz viņš grasījās apsēsties, kad krēsls nezināma iemesla dēļ aizlidoja... un cepure tam līdzi. Bet kautkāds nabaga plikadīda ar smaidu uz sejas skrēja pārdot tikko nopirkto krēslu un cepuri. Tad cepumiņš saprata, ka viss nav tik vienkārši kā liekas un viņš nolēma pelnīt naudu godīgā veidā. Viņš zināja ka dievs ir ar viņu kapēc tad savādāk dieva sūtnis būtu pie viņa atlidojis grūtajā brīdī?
Visu nākamo nedēļu cepumiņš cītīgi raka, taisīja un pārdēva visādus zobenus bruņiniekiem, bet vēlāk labie ļaudis izstāstīja ka var pārdot arī veikalā. Nauda lēnām, bet godīgi nāca klāt, un te pienāca laiks kad to pietika lai nopirktu sev mājiņu...

Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000