Koki sāk zaļot, pelēcīgos laukus nomaina pavasara zaļums un pat debesis, šķiet ir kļuvušas zilākas gluži kā jaunībā. Lēnām dzimst doma doties kaut kur ārā pie dabas. Attīstot ideju līdz pilnībai, nonākam pie secinājuma, ka jābrauc ar riteņiem uz divām dienām. Par mērķi tiek izraudzīta Ziemupe, jo nav pārāk tālu no Liepājas, un braucēji baidās pirmajai reizei pēc ziemas miega izvēlēties lielāku gabalu. Pasākumā līdzdalību solās ņemt aptuveni 50 cilvēku, par ko man nāk ņirga, jo no pieredzes zinu, ka maksimums būs 10, pārējiem pēkšņi iesāpēsies vēderi, kāmīšiem sāksies dzemdības, saplīsīs bikses, vai vēl kaut kas nenormāli svarīgs.
Sestdienas rītā pie tramvaja galapunkta pulcējās veseli 13 cilvēki. Tā kā man personīgi bija pa dienas vidu jāapmeklē jautrs pasākums ar kodēto nosaukumu- bēres, tad ar pārējiem vienojāmies, ka braukšu ar mašīnu un savākšu visas riteņbraucēju mantas lai vieglāk mīt. Pārējie to izmantojot ņem līdzi daudz ko lieku un manas mašīnas bagažnieks ir pilns, un daļa mantu pārceļās arī uz aizmugurējiem sēdekļiem. Novēlu visiem laimīgu ceļu un dodos savākt Zundmanes mantas, ko nabaga meitēns nav spējis paņemt līdzi.
Pie Zundmanes mājām mani ķer pamatīgs šoks, jo izskatās, ka izmantojot gadījumu, Līga mēģinājusi paņemt līdzi visu kas dzīvoklī ir kustināms. Mamma un brālis nes lejā 3 pamatīgus maisus kuros ir sabāztas ziemas drēbes, vasaras drēbes, segas, ēdamais un vēl nezināmas izcelsmes mantas. Klusi lamājoties stumju to visu mašīnā. Tikmēr gādīgā ģimene ir nostiepusi lejā teltis, guļammaisus, prīmusu, badmintona raketes, gāzes plītiņu, atslēgu komplektu no divriteņa Ereliukas, saldējamo iekārtu, un mēģina nostiept lejā nakstgaldiņu. Kamēr iesaistos diskusija ar mammu, Raitis nostiepj lejā vēl 3 maisus ar velns sazin ko. Eksplodēju. Izskaidroju visiem klātesošajiem savus uzskatus šajā jautājumā, bieži pieminu māti un lietoju daudz nesmuku vārdu. Pēdējos trīs maisus principiāli neņemu, jo tur iekšā ir sabāzti spilveni. Izmetu vēl pusi no mantām. Tik un tā sanāk, ka Zundmanes bagāža sastāda 80% no visu pārējo bagāžas.
Kamēr esmu bērēs, mūsējie min pedāļus. Pa ceļam iztiek bez ekscesiem, vienīgi Lindai kājā iekož kāds suns. Cilvēcīgi viņu saprotu- ja es būtu suns, es arī kostu Lindai. Man zvana Alekss un prasa ko darīt. Nekādu jēdzīgu padomu iedot nevaru, jo noķert suni un vest viņu sapotēt ir diezgan nereāli. Tas, ka Lindai nepieķersies vēl kāda kaite ir skaidrs, jo šajā sadursmē reālais zaudētājs varētu būt vienīgi nabaga šunelis. Vēl pēc pusstundas Alekss zvana, ka esot uz vietas un gaidot mani.
Drīz startējam arī mēs- Kristaps, Līga Kr., un es. Ar mašīnām šo ceļa gabalu nobraucam pusstundā. Mūsējie jau ir noskatījuši smuku vietu nometnei, apmēram 30 metrus no jūras, blakus ugunskura vieta un volejbola laukums.
Mani sagaida ar ovācijām, ātri iztukšo mašīnu un pāris minūšu laikā tiek saceltas teltis un vēl pēc stundas ugunskurā tiek ceptas desiņas.
Daži sāk spēlēt volejbolu. Vienai komandai sanāk spēlēt pret sauli, tāpēc otra komanda nepārtraukti šmaucās un stāsta glupības. Turklāt tajā pašā komandā spēlē Līga Kl., kas visādi traucē savējiem uzņemt bumbu un mēģina no tās izvairīties spiedzot, pieliecoties vai pat krītot pie zemes. Ilgi tas nevar turpināties, tāpēc draudzīgais kolektīvs piedāvā Līgai divas iespējas- vai nu viņa pazūd no redzesloka, vai vēlāk viņa tiek zvērīgi noslepkavota. Līga izvēlās pirmo variantu un spēle ievirzās normālā gultnē. Kāds piedāvā aiziet nopeldēties. Daži šim vājprātam piekrīt. Līdz reālai peldei gan netiekam, jo pārbaudot ūdeni, sajūta tāda, ka tikai vakar ir nokusis ledus. Krastā sēž kādi ārzemju tūristi satinušies drēbēs ( pie jūras pūš auksts vējš) un ar izbīli raugās uz mums. Var redzēt, ka puspliki jaunieši kas ir gatavi mesties ūdenī rada vieglu paniku viņu uzskatos par visuma uzbūvi.
Līdz vakaram sabrauc tie, kas dienas vidū vēl strādāja. Ap plkstn. 20:00 esam 23 cilvēki un tas tiešām nav maz. Izdomājam iet spēlēt futbolu. Īsti piemērotas vietas šai aktivitātei nav, bet spēlētgribu tas nenomāc. Atrodam palielāku pļaviņu. Pa vidam aug pāris koki, ir daži akmeņi, bērnu slidkalniņš, nedaudz tālāk ugunskura vieta kur sēž piknikotāji. Sadalāmies divās komandās, vienojamies spēlēt pēc cietuma noteikumiem un spēle sākās. Pēc pirmajiem sitieniem un spiedzieniem, piknikotāji panikā pamet ugunskuru, atstājot arī nedaudz pārtikas. Spēle ir uz dzīvību un nāvi. Pēc pirmajām piecām minūtēm traumu dēļ jau ir izstājušies 5 cilvēki, kas laiza savas brūces un uzmundrina savējos. Paliek tumšs. Rezultāts joprojām nemainās, vārtu nav. Izstājās vēl divi- vienam neizdevās apvest koku, otrs iespēra pa akmeni. Nolemjam spēlēt līdz atbrauks Eižens. Tas notiek gandrīz uzreiz. Eižens pieklājīgi ienāk laukuma vidū un sāk ar visiem sveicināties, neliekoties ne zinis par lamām un visos virzienos lidojošo bumbu. Kad viņš sasveicinās ar pretinieku vārtsargu, bumba nonāk līdz manīm un ar spēcīgu sitienu beidzot izdodās trāpīt starp diviem celmiem. Uzvara! Sajūtas tādas, ka mēs būtu vinnējuši trīs pasaules kausus no vietas un vēl LG televizoru. Aiz inerces spēle vēl turpinās, bet Elīnai tiek salauzts celis un viņa kliegdama sabrūk. Nolemjam šo pasākumu pārtraukt. Vēlāk izrādās, ka Elīna ir pelnījusi Oskaru un Zelta lāci ar, jo iespējams, ka celis viņai tiešām sāpējis, bet ne jau tā ka jāmirst. Atnākot uz nometni, iekuram lielāku ugunskuru un nākamās stundas pavadam risinot gudras sarunas. Nāk prātā sena indiāņu gudrība-„Cilvēks sēžot pie ugunskura, nevar būt ļauns”. Var uzzināt daudz ko jaunu, atcerēties vecos laikus un no sirds izsmieties.
Ak jā- pirms stundas mūs sazvana Artis un sola kopā ar savu draugu atbraukt ar mopēdu. Pēc stundas atskan zvans un braucēji jautā kur tieši Ziemupē mēs esam. Izskaidroju sīki un smalki. Pēc 20 min atskan vēl viens zvans un izmisīga balstiņa prasa norādījumus vēlreiz. Sakam lai piebrauc pie zīmes Ziemupe un stāv un neko neaiztiek. Pretī tiek izsūtīts Kristaps D. Pēc 20 min atskan zvans no Kristapa- „Sazvani tos luņus un noprasi pie kādas Ziemupes zīmes viņi ir?” Sazvanu. Puiši stāvot pie zīmes Ziemupe 8km. Mēs rēcam, un skaidrojam vēlreiz. Kamēr šie brauc, kāds pie ugunskura ieminās- „Nez cik liela bāka ir tam mopēdam?” Izskaitļojam, ka drīz vajadzētu beigties benzīnam. Gandrīz uzreiz atskan zvans no Arta-„ Klau, a Ziemupē nav benzīntanks?” Es gārdzu. Kad izsmējies pasaku šo frāzi pārējiem, liekās, ka ka vismaz 4 no smiekliem nomirs. Ivars paliek zils un ķer pēc elpas. Smieklīgākais ir iedomāties kā jūtās telefona otrā pusē esošie, kas uz normālu jautājumu saņem 2 min zviedzienu.
Lai vai kā, bet vēl pēc 20 min abi bēdubrāļi ir klāt. Benzīna vēl pietiekot saviem 5km. Tuvākais benzīntanks ir tālāk. Nevaram dalīties viņu sāpēs, jo nāk smiekli uz abiem paskatoties vien.
Ap 11iem paliek ļoti auksts un daži samūk teltīs. Cik var noprast pēc izteicieniem iekšā nav diez ko siltāks. Stāstam anekdotes un smejamies. Sāk nākt miegs. Ielienu teltī un konstatēju, ka ir auksts. Ļoti. Ietinos guļammaisā un mēģinu aizmigt. Nesanāk, jo blakus teltī runā par vienu tēmu, pie ugunskura par citu, bet no citā pusē esošās telts ik pa brīdim atskan neartikulētas skaņas. Teltī ielien Ilze un pasaka acīmredzamu lietu- Auksts. Drīz piebiedrojās Ivars un Kristaps. Ivars līdz galam neaizvelk rāvējslēdzēju un saņem morālo drāzienu no Ilzes. Man par to atkal uznāk smieklu lēkme, jo ne jau 10 cm aizvilktas vai neaizvilktas telts dos siltumu, vēl jo vairāk, ka vietas taupīšanas nolūkos esam uzstutējuši tikai pārvalku, kuram turklāt trūkst jumts, kurš mistiskā kārtā nav paņēmies līdzi. Caur sietiņu veros tumšajās debesīs un lokos smieklos. Kad izskaidroju par ko smejos pārējiem, arī tie sāk zviegt. Ilze kārtējo reizi nočukst, ka ir auksts. Zelta frāzi pasaka Ivars, ka nav ko pirkt guļamamaisu izpārdošanā Rimi par 1,99Ls. Man atkal uznāk zviedzamais, kuram lēnām pievienojās visas apkārtējās teltis. Beidzot norimstam un tā kā sataisāmies gulēt. Pēkšņi nez no kurienes parādās Linda, kura staigā ap teltīm un sarunājās pati ar sevi. Beidzot ielien savā teltī un uzsāk aktīvu monologu. Kaut ko stāsta, pati smejās, pati sev atbild un pēc 10 min saprotu, ka es jūku prātā, jo sāku šajā murgā klausīties ar interesi. Lindu vairākas balsis aicina aizvērt muti, ko viņa arī dara. Maksimālais laiks 10 sekundes. Tad atkal sākās viss no gala. Ar Ivaru nolemjam viņu nogalināt ar karoti, lai ir sāpīgāk, bet tad vienlaikus atskan kādas 3-4 balsis-„ Linda, b..ģ, aiz..s muti!”. Aicinājums ir pārliecinošs un jau pēc pāris minūtēm Linda krāc.
Rīts ir auksts. Ir pamodušies vairāki cilvēki un iekūruši ugunskuru. Nāk miegs, bet īsti nav patikas gulēt, tāpēc ceļos augšā un eju sildīties. Drīz jau visi ir piecēlušies un gatavo brokastis. Dažs labs no vakara ir atstājis savas desiņas pie ugunskura un naivi mēģina tās atrast. Pēc 9 sāk palikt silts un izlemjam braukt mājās, lai vakarā normāli uzspētu uz hokeju. Ātri tiek nojauktas teltis un mana mašīna atkal tiek piebāzta ar mantām. Vēl novēlam visiem laimīgu ceļu, un jau pēc stundas es mājās rauju masā. Braucēji esot bijuši mājās kā reiz uz pusdienas laiku un pārlaimīgi aizgājuši gulēt.
