- Jūsu biļeti... lūdzu... tā... Jūsu biļeti...
Pagaidiet, pilsoni, ko Jūs man dodat?
- Biļeti.
- Uz hokeju!
- Kāpēc man to rādāt?
- Kā - kāpēc? Jūs taču man pats prasījāt!
- Jā, bet šī nav īstā biļete!
- Bet citas man nav!
- Tātad Jūs braucat bez biļetes?
- Tas ir - kā bez? Bet ko tad Jūs turat rokās?
- Biļeti uz hokeju. Bet uzrādiet man lūdzu dzelzceļa biļeti!
- Tātad man vajadzētu pirkt divas biļetes?
- Nē, Jums vajadzēja nopirkt vienu - dzelzceļa biļeti!
- Bet vai tad ar to es varētu noskatīties hokeju?
- Kāds te sakars ar hokeju? Kur ir Jūsu biļete?
- Paklausieties, ko Jūs no manis gribat??? Galu galā,
Jūs prasījāt biļeti -
es iedevu. Ko Jums vēl vajag?
- Ar šo biļeti nedrīkst braukt vilcienos!
- Kāpēc nedrīkst? Vai tad uz tas ir rakstīts, ka nedrīkst?
- Tas ir pats par sevi saprotams!
- Kas saprotams? Ja nedrīkst, tad jau vajag uzrakstīt! Lūk, šeit ir
rakstīts, "smēķēt nedrīkst", un es nesmēķēju...
- Paklausieties, pilsoni, lai brauktu ar vilcienu, ir jāiegādājas biļete. Ja Jūs brauktu ar autobusu, Jūs taču pirktu biļeti?
- Kādēļ man jāpērk divas biļetes - uz autobusu un uz vilcienu?
- Tad Jums dzelzceļa biļete nebūtu jāpērk!
- Es arī nepērku!
- Bet Jūs taču braucat vilcienā!
- Jā, bet es nebraucu autobusā, es braucu uz hokeju!
- Kāds tam visam sakars ar hokeju???
- Vienkārši, ja nebūtu hokeja sacīkšu - vai tad es te brauktu?
- Nē!
- Vai man būtu jāpērk biļete uz hokeju?
- Nebūtu!
- Bet uz vilcienu?
- Arī nē.
- Nu un ko tad Jūs man piesienaties?
- Bet Jūs taču braucat!
- Uz kurieni?
- Uz hokeju!
- Bet man taču biļete ir?
- Ir!
- Nu un ko tad Jūs vēl no manis gribat?
- Es? Es... neko...
- Bet ko tad Jūs šeit gaidāt?
- Es negaidu!
- Nu tad ejiet!
Kontrolieris samulsis izsit biļetē caurumu.
- Lūdzu! -un viņš grîļodamies pieiet pie nākamā
pasažiera.
- Jūsu biļeti?
- Lūdzu.
- Ko Jūs man rādāt?
- Biļeti!
- Kādu biļeti?
- Dzelzceļa!
- Bet vai uz hokeju Jums biļete ir?
- Nē, nav...
- Tad pilsoni, nāciet man līdzi
