Vecākiem vienmēr šķiet, ka viņu bērns vēl ir mazs un daudz ko neredz un nesaprot. Pajautājiet bērnu darzu audzinātajām, ko jūsu bērni stāsta par jums bērnudārzā. Viņas zina visu, kas notiek jūsu mājās - vai tētis mammu samīļo un kā viņš to dara. Tiek sadzirdēts katrs pateiktais mīļvārdiņš un arī ne tik labais vārdiņš.
Vecākiem jākontrolē sevi un sava rīcība, jo agrāk vai vēlāk bērni jūs mēģinās atdarināt kā savas lielākās autoritātes.
Šajā sakarā gribu jums atstāstīt, iespējams jau dzirdētu stāstiņu par Ziemassvētku vecīša dāvanam. Tik daudz aicinājumu rakstīt vēstules Ziemassvētku vecītim pirms svētkiem varējām saklausīt ik uz soļa. Daudzi vecāki pat ir aicinājuši to darīt, lai tad paši pa kluso dāvanas noliktu un apmānītu savu mīluli.
Iespējams, ka stāstiņš par mazo Pēterīti ir patiess.
Nedēļu pirms Ziemassvētkiem Pēterītis uzraksta vēstuli, adresētu Ziemassvētku vecītim un iemet pastkastē.
Pasta darbinieki nezina, uz kurieni to sūtīt, jo adrese nav uzrādīta. Viņi noprot, ka vēstuli rakstījis bērns, to atver un lasa:
- Mīļais Ziemassvētku vecīt, šajos Ziemassvētkos ļoti vēlos saņemt dāvanās plīša lācīti, konstruktoru un ūdenskrāsas.
Pasta darbiniekiem ir skumji, ka šādas dāvanas Pēterītis nesaņems. Viņi nolemj saziedot naudiņu, lai bērnu iepriecinātu. Savāca naudiņu, nopirka lācīti, konstruktoru, bet ūdenskrāsām nepietika. Ko darīt? Nolēma kaut daļēji apmierināt Pēterīša vēlmes un aizsūtīja viņam paciņu ar lācīti un konstruktoru.
Dažas dienas pēc svētkiem pasta darbinieki saņem atkal Ziemassvētku vecītim domātu vēstuli:
- Mīļais Ziemassvētku vecīt, liels paldies par jauko lācīti un konstruktoru. Žēl, ka nesaņēmu ūdenskrāsas. Tās laikam būs izzaguši pasta darbinieki.
P.s. Ko gan citu Pēteritis varēja rakstīt, ja pieaugušie tā skaļi domā.
Raksts labs un paties.
