Benzīna krīzes dienasgrāmata3
51
0
1. nedēļa. Visas šīs runas par benzīna
cenām. Riebjas klausīties. Kapeiku
pisēji nelaimīgie. Nekad, nekad viņi
nesapratīs to spēku, daili un skaistumu,
kas mīt zem BMW M5 haubes! To
sajūtu, kad paātrinājums iespiež sēdeklī
un tu izraujies visiem pa priekšu! To
zemo, tirpinošo skaņu, kas nāk no
ūberkūlā zirnekļveida izpūtēja!
2. nedēļa. Cecīlija te sāka kaut ko pīkstēt,
ka mēs abi no rītiem varētu braukt
uz darbu ar viņas mazdēli. Ka viņa
mani izlaidīšot pie mana darba un pati
braukšot tālāk uz savu Pārdaugavu.
Tipisks pirmsmenstruāciju sindroms
- raudulība un depresija. Esmu jau
apradis. Tas tik būtu joks, ja veči darbā
redzētu mani izkāpjam no šitā grabošā
šķībaču samokata!
3. nedēļa. Cecīlija nolika mazdu garāžā
un varonīgi braukā ar trolejbusu. Tā
kā rezultātā esmu mājās krietnas trijās
stundas pirms viņas, nācās apgūt šādas
tādas kulinārijas prasmes un sagaidīt
šo ar siltām vakariņām. Sak, jānovērtē
šī izmisuma spiestā rīcība. Sākumā gāja
smagi, pirmajā reizē Cecīlija manu sūri
grūti meistaroto olu kulteni vienkārši
nolaida podā. Bet tas nekas, es jūtu, ka
progress tomēr ir!
4. nedēļa. Varbūt labāk tomēr ir no
rītiem aizvest sievu uz darbu un
vakaros savākt nekā visas tās mocības
ar kulināriju? Jā, bet baigais gabals
kulties uz to Pārdaugavu... un pēdējā
laikā neviens vairs negrib sacensties pie
luksoforiem...
5. nedēļa. Šausmīgais ir noticis - mans
burvīgais, dievīgais melnais M5 atdusas
garāžā, bet es braucu ar mazdēli! Šito
sīkpirdienu, šauro, neērto grabažu!
Morāli jūtos kā nelietis... pat tad, kad
krāpu Cecīliju ar Anniņu un Mārtiņu
reizē, nejutos tik šausmīgi. Pat tad, kad
Cecīlija man atriebās un krāpa mani
ar Pēterīti, tas nebija tik šausmīgi, kā
atstāt draugu garāžā un braukt ar šito...
Cecīlija turpina braukt ar trolejbusu. Ko
domā veči darbā, varu tikai minēt, mēs
visi vienkārši izvairāmies no sarunām
par auto... Vīri neraud!
6. nedēļa. Vīri neraud, tas ir fakts. Iestājos
rindā pie darbnīcām, kas uzstāda
gāzes iekārtas. Divus kvartālus priekšā
ieraugot sarkano gaismu, nospiež sajūgu
un ļauju, lai nabaga mašīna ripo pēc
inerces. Neturu mašīnā nekādus liekus
priekšmetus, kā, piemēram, aptieciņu,
Izņēmu rezerves riteni, lai mašīna
būtu vieglāka un tādējādi būtu mazāks
degvielas patēriņš. Zupu leju pa pāris
litriem un braucu ar nemitīgi degošu
benzīna lampiņu - arī pilna bāka būtu
tikai traucējošs faktors. Uzsāku pie zaļā
kā tāds pensionārs ar žiguli un uzmanu,
lai tahometra bultiņa neuzlēktu virs 3K.
Bet es nepadošos! No pasaran! Mēs vēl
pabraukāsim! Arī mazda tomēr ir auto,
un jāsaka, ne tik slikts.
7. nedēļa. Cecīlija, trolejbusā braucot,
saaukstējās un saslima. Plaušu karsonis
esot, ar komplikācijām. Dakteris
pajautāja, vai slimniecei gadījumā
neesot tā, nu kā viņu... anoreksija vai
bulīmija. Vai anolīmija, velns viņ zin.
Nu jā, esam jau mazliet novājējuši...
8. nedēļa. Uzsitu gaisā mazdu Rumbulas
placī pa 1000 eirikiem. Gāzes iekārtu
tā ij neuzliku, dikti gara tā rinda pēc
viņām. Grūti jau bija pārdot tik lielu ui
jaudīgu motoru - kā nekā, 1,6 litri, 16
vārstu inžektors... toties nu būs nauda
zālēm, varbūt līdz mēneša beigām
izvilksim...
9. nedēļa. Nav jau tik traki braukt
sabiedriskajā transportā... divās stundā
ar pārsēšanos, var nokļūt līdz darbam.
Kaifs, kad pēc intensīva krosiņa izdode
noķert troļļuku... Tikai jāuzpasē naudasmaks un telefons un jāaiztur
elpa, kad garām spiežas kāds īpaši labi
smaržojošs laikabiedrs, tikai jāaizver
acis un iztēlē jāskata kaut kas saulains
un gaišs...