Avots un peļķe
Avots ir tīrs un labs,
Peļķe netīra, un tas ir fakts.
Avotiņš tik svaigs kā piens,
Peļķē mētājas tik netīrs diegs.
Avotiņu labāk dzer,
Cilvēki, kas labprāt sper.
Peļķi labāk izsūktu,
Ātri podā izlietu.
Reiz kurmis peļķē iekāpa
Un avotiņā noslīka.
Bet avotiņš tik palika,
Tik svaigs, tiks svaigs kā pirmais sniegs.
Peļķi labprāt ārā smeļ
Nekā mājās krūzē dzer.
Avotiņš tik palika,
Tik netīrs, netīrs palika,
Jo bebri iekšā ielīda.
Un savus bērnus atstāja.
Bet peļķe tolaik stāvēja,
Līdz saule viņu žāvēja.
Avotiņš viens palika,
Jo bebri tur valdīja.
Ne cilvēks to nedzēra,
Jo bebri rokās koda tiem.
Bet peļķe kļuva mazāka,
Līdz pilīte vien atlika.
Bet abiem ļoti paveicās,
Jo skābais lietus uzlija.
Tas bebrus ātri saēda,
Un peļķi ātri pildīja.
Un viss labi palika,
Kā bija, bijis, palika.
