Ceru, ka nav lasīts. Jautrs stāsts par autortiesībām :D
– Tēt, var es samaksāšu ar tavu karti? Man vajag 99 dolārus par vienu grāmatiņu samaksāt…
– Kas par grāmatiņu?
– Nu šitais … Dostojevskis. “Noziegums un Sods”.
– Priekš kam pirkt, mums taču tāda jau ir.
– Tiešām? Kurā failā?
– Kāpēc failā, re, skaties plauktā stāv.
– Vēēeee, tā taču ir papīra grāmata! – Nu un kas, ka papīra? Es tavos gados to lasīju.
– Phe, tavos gados, tavos gados… Tur nav meklēšanas. Kā tu domā, kā es atradīšu citātus? Ne tur audio pavadījums ne animēto bilžu. Tikai teksts, kuram pat fontu nevar nomainīt. Tu ko, mani skolā visi apņirgs, pats tādu vari lasīt.
– Nu labi. Reku, ņem DVD. Pirms kādiem 15 gadiem nopirku.
– Kooo? DVD? Kā tu domā, ar ko es tādu antikvariātu nolasīšu? Labāk nodod muzejā! Varēji vēl uz perfokartēm man Dostojevski piedāvāt!
– Ja jau tik gudrs, pats varēji sameklēt un nosūknēt par velti no tīkla.
– Bez maksas lejupielādēt grāmatu!?
– Nu jā. Kā tad vēl? Uz Dostojevski jau sen vairs autortiesības neattiecas, tas taču uzrakstīts tik sen. Gan jau kaut kur tīklā ir.
– Tu ko! Var jau būt ka jums tur gadsimta sākumā visu varēja bez maksas nosūknēt. Tu ko, nezināji, ka jau piecus gadus autortiesības visām grāmatām uz mūžu nodotas Amerikas Grāmatu Izdevēju Asociācijai? Tu gribi lai mani kā tādu Neo cietumā ieliek uz mūžu?
– Bet Dostojevskis taču nav nekāds amerikānis, kāds te sakars ar amerikas izdevējiem?
– Kāda tam nozīme? Tēt, tu gadījumā neesi kautkāds antiglobālists?
– Nē, tu ko? Bet, saproti, kaut kā žēl atdot 100 dolārus par failu. Paprasi taču klasesbiedriem, gan jau ka viņiem ir tas fails. Varēsi izpalīdzēt, kad viņiem vajadzēs kādu no failiem, kas tev jau ir.
– Ha! Ja viņi man iedos savu Dostojevski, kā tu domā kur es viņu varēšu lasīt?
– Kā kur? Viņi uz savējā datora, tu uz savējā.
– Nu tu galīgi esi atpalicis. Grāmatu var lasīt tikai uz tā datora, kur tā nopirkta. Un arī polarizācija pavisam cita tur būs… Neāksties, iedod naudu, nopirkšu sev normālu grāmatu.
– Eh, nu labi, rekur vienreizējais kods 99 dolāriem no mūsu konta. Mūsu laikos 100 dolāri bija liela nauda…
– OK, nosūknēju. Thanks.
– Nu nu, parādi… Eu, puikiņ, kas tā par bildi? Nekā tāda, cik atceros, romānā nebija…
– Tak tie ir banneri, bez reklāmbanneriem grāmata maksā 699 dolārus.
Atvērtais fails zaigoja ar dažādiem mirgojošiem sludinājumiem: “Axe Professional, 2018 – mūsdienīgi cirvji ar lāzera asinājumu”; “Kosmētiskais salons ‘Pie Līziņas’ – mēs neļausim jums pārvērsties par večiņu”, “Psiholoģiskais palīdzības dienests ‘Porfīrijs’”; “RASKOLNIKOFF.COM – rotaļīgas večiņas jebkurā pasaules punktā” …
– Klau, dēls, bet kur romāna teksts? Jāpagaida, kamēr banneri izzudīs?
– Nu tu arī kā no Mēness nokritis! Simts gadus gaidīsi. Tekstu taču jālasa ar polarizējošajām brillēm. Bez tām tikai reklāmas var redzēt.
– Kā? Kāpēc?
– Kā, kāpēc? Lai neviens cits nevarētu grāmatu lasīt, tikai tas, kas samaksājis! Iedomājies, es nopirktu grāmatu, bet kāds cits varētu neko nepirkt un man pār plecu visu izlasīt…
– Kaut kāds stulbums. Nu, bet ja es arī uzvilktu brilles?
– Haha, nu tu dod! Fails taču noskaņots tikai uz manām brillēm. Citās brillēs taču ir cits polarizācijas kods.
– Labi, dod savas brilles. Paskatīšos to grāmatu.
– Kā paskatīsies? Manas brilles taču tevi neatpazīs pēc acs radzenes. Tu tak viņās neko citu kā tikai paziņojumu, ka esi uzvilcis brilles, neredzēsi! Pietiks ākstīties. Man, kamēr licence vēl nav beigusies vajag ātri visu izlasīt, citādi būs grāmatas failam termiņš jāpagarina vai arī grāmata pati iznīcināsies. Nemaisi, man jālasa…
Pēc 3 stundām…
– Uhh! Nu viss. Izlasīju!
– Ko? Visu izlasīji? “Noziegumu un sodu” trīs stundu laikā?
– Nu ja. Varēju vēl ātrāk, ja nebūtu tās reklāmas pauzes ik pēc pusstundas.
– Neticu! Kas piemēram ir Svidrigailovs?
– Ko?
– Aha, viss skaidrs. Kas ir Lužins? Kas ir Soņa Mameladova?
– Nu tu arī! Kā lai es zinu? Es tikai Home Edition versijā lasīju. Tur bija tikai kā Raskoļņikovs veceni ar cirvi nobeidza un pēc tam pats padevās un atzina vainu. Par visādiem citādiem vajadzēja Professional vai vispār Enterprise versiju pirkt! Tik daudz naudas mums nav.
– Ohh, pilnīgs ārprāts, kādā pakaļā mēs krītam?
– Esam jau iekrituši. Piecpadsmit gadus agrāk vajadzēja domāt, ja ne vēl agrāk!
