Attiecību FML #26

Kad bija 20 paliku stāvoklī, bet nepatika bērniņa tēvs jo tas vairāk bija vienas nakts sakars nevis atiecības. Tāpēc pat nepateicu par mazuli tēvam. Mana ģimene ir ļoti reliģiska un zināju ka ja neprecēšos mani izmetīs uz ielas un es tā arī dzīvošu. Tai nedēļā aizgāju uz bāru satiku jauku pamuļķi un pārgulēju ar viņu. Pectam teicu ka vēlos atiecības un viņš svētlaimīgi piekrita. Nogaidīju divas nedēļas un pateicu ka esmu grūta. Viņam visa ģimene laimīga un pateicīga, mana arī. Aprecējāmies. Man viņš nepatika, pat riebās bet viņš mani dievināja! Mani mocīja liela vainas apziņa jo viņš pats nezinot uzturēja sievieti kas jo dienas jo vairāk vēlas prom un bērnu kas nav viņa. Kad piedzima mazulis kļuva vel sliktāk, visi bija tik laimīgi tikai ne es. Tagad meitai jau ir 15 un man ir velviens dēls kas tīko beidza 6 klasi. Viņus es protams mīlu bet savu vīru nē... Taču nepajiet ne diena kad nedomāju par to cik labi ka tā jo esmu nodrošināta, un mīlēta.

Draugi aizvilka līdz kautkādām klubam. Nebiju priecīgs, bet tad es satiku jauku meiteni viņai bija 15 un man 17. Sākām runāt un citādi jauki pavadīt laiku. Viss beidzās ap pusnakti, kad viņai bija jādodas prom. Otro reiz satikāmies pēc divām dienām. Un tad nolēmām tikties. Viss mainījās kad abi nolēmām bēgt pēc kāda pusotra gada atiecībās. Viss vienkārši - iekāpām mašīnā, tikai dažas mantas līdzi un prom uz valsts otru gadu. Tur apmetāmies sīkā viesnīcā un tai pat naktī pārgulēju ar viņu. Viss jau būtu jauki ja viņai neaizkavētos mēnešreizes. Tagad man ir meitene stāvoklī, satrakojušies vecāki gan mani gan viņas, mājas arests un pats galvenais -es nedrīkstu satikt ne draudzeni ne mazuli.