Tad luuk jums tiek piedaavaata armijas dresuura -
1.diena
Ienāca pulkvedis un pateica, ka mēs mācīsimies diversijas lietas. Līdz mācību beigām dzīvs neviens neaiziešot.
Ja kāds nav ar mieru, lai rakstot atlūgumu. Viņu nošaus bez rindas. Interesanti.
2.diena.
Atnāca apakšpulkvedis un teicam ka viņš mūs apmācīšot. Slepena nindzju tehnika, ko pat paši nindzjas nezinot.
Pierādījumam apakšpulkvedis pārsita ar galvu vilciena sliedi un apēda ķiveri. Visi bijām šokā. Tik žēl tos vilciena pasažierus.
Jā.
3.diena.
Izrādījās, ka pulkvedis jokoja par nošaušanu. Nekas, mēs arī pajokosim, kad satiksim. Viņš mums pleznās uz
augstsprieguma staba kāps.
4.diena.
Rakām bedres bebru stilā un lēcām tām pāri. Attapīgākie pret vakaru iemācījās pārlēkt 9metrīgas bedres. Ek veiklie.
Es atkal uzlēcu vienam bebram. Un es domāju, ka viņiem zobu nav.
5.diena.
Lēkšanas veselīgai stimulēšanai apakšpulkvedis novilka ap bedrēm dzeloņstiepli. Iemācījāmies pārlēkt 14 metrus.
Bebru šodien nav.
6.diena.
Mācījāmies pārlēkt žogus. Divmetrīgie labi padevās. Pateicoties gudrajam apakšpulkvedim un dzeloņstieplei, iemācījāmies
pārlēkt 4metrīgus žogus. Naktī puse no karavīriem aizbēga dezertēt, pārlecot pār žogu. Es nogulēju.
7.diena.
Atbrauca celtnieki un uzaudzēja žogu līdz 7 metriem. Gudrā apakšpulkveža un naglaina dēļa vadībā iemācījāmies pārlekt
5metrīgus žogus. Naktī aizdezertēja cita daļa karavīru. Ja cilvēks nevar pārlēkt pār žogu, tad viņš var pārlidot. Ar šaujampulvera
un katapultas palīdzību. Atkal aizgulējos.
8.diena.
Mācāmies rāpot pa sienām. Īpaši nesanāk. Apakšpulkvedis ieteicās rīt mums palīdzēt ar stimulāciju. Pat pērtiķis varot tādu
nieku.
9.diena.
Pa sienām rāpojam tīri neko, bet reizēm nokrītam lejā. Apakšpulkvedis salicis apakšā dēlīšus ar nagliņām. Pirmais nokrita
Māris. Naglas saliecās, viņš gandrīz necieta.
10.diena.
Pārliecinoši rāpojam pa sienām. Māris baidās no augstuma, tādēļ 6 stāva augstumā sāk vemt. Bet nekrīt, jo apakšpulkvedis
solīja tam pakaļu nozilināt. Kāpēc es šodien pagadījos zem Māra uz sienas. Būs beidzot šonedēļ dušā jāieiet.
11.diena.
Atnāca pārbaude. Painteresējās par dezertieriem. Apsolīja izlikt pārsteigumus – slazdus. Visi dikti nopriecājās.
Apsolīja nopērt tos, kas bēgs.
12.diena.
Apakšpulkvedis atnāca ar zilu ģīmi. Pats iekāpa savā pārsteigumā, kuru Andris bija pārlicis citā vietā. Domāju, kā
apakšpulkvedis sevi pērs…
Naktī izmeklējām visus pārsteigumus –lamatas. Atradām ne tikai tās. Atradām 7 prettanku mīnas, 3 kalašņikovus, 3
Valterus, 2 ložmetējus, 1 Stingeru, nerunājot par tādiem niekiem kā kasti ar granātām un kaut kādu ovālu bumbu ar trijstūri
uzzīmētu. Trofejas noslēpām būdā, bet pārsteigumus salikām interesantās vietās. Atlikušo nakti spriedām, kas šeit agrāk
bijusi par vietu.
13.diena.
Mācījāmies būt neredzami potenciālā ienaidnieka aizmugurē. Tante no kaimiņu ciema guļ ar infarktu slimnīcā.
14.diena.
Mācījāmies ne tikai būt neredzami, bet nedzirdami. Ar gudrā apakšpulkveža smagās kājas un mums piekārto zvaniņu palīdzību
tas mums sanāc diezgan labi. Arnis pat cigaretes apakšpulkvedim izvilka. Apakšpulkvedis runāja kādā dialektā pusstundu un
solīja rīt sagādāt pārsteigumu.
15.diena.
Atnāca apakšpulkvedis un pateica, ka šovakar mēs veicam spiegu kontrolmēģinājumu. Pirmkārt, lai papildinātu produktu
krājumu, otrkārt, lai pārbaudītu savas iegūtās iemaņas. Kaujas uzdevums – neredzamiem un nedzirdamiem iekļūt pilsētā,
apgādāties ar gurķiem un kabačiem un tik pat neredzami pazust. Kaujas uzdevums tika veikts nevainojami un ar uzviju.
16.diena.
No rīta lauksaimniecības šefs trīcošām rokām un balsi stundu centās izstāstīt kādu notikumu, kad apakšpulkvedis ielēja iedzert
nabagam kādu litru spirta, tas izstāstīja. Naktī šefa dārzā esot ieradušies spoku spēki. Rezultātā nav ne pēdu, ne dārzeņu, ne
vīna krājumu pagrabā, bet 10 sargājošo asinssuņu nekā nav manījuši. Jocīgi, kā tā sagadījās, ka mēs tā ar tiem sātana spēkiem
vienā vakarā iegājām vienā un tai pašā dārzā. Trīsas pār kauliem iziet, padomājot.
17.diena.
Lauksaimniecības šefs izdzēra 2 litrus un izstāstīja, ka sātana spēki esot apsēduši dārzu. Pa nakti esot izauguši dārzeņi un
kaut kāda milzīga egle dārza vidū. 5 sargi ar ložmetējiem un nakts redzēšanas aparatūru nekā nav manījuši.
18.diena.
Kāds aiz stulbuma pajautāja apakšpulkvedim, ar kādu pistoli vislabāk cīnās supernidzjas. Niknais apakšpulkvedis norūca
lekciju par to, ka īsts nindzja ar vienu zobubakstāmo spēs noguldīt veselu rotu. Rokas un kājas apakšpulkvedim ir smagas,
paši esam nobaudījuši, ļoti labprāt noticējām, viņš nepārspīlētu. Vēl apakšpulkvedis piemetināja, ja labi mest ar tabureti, tad
var nosist helikopteri no lidojuma. Bet drošumam tomēr labāk ir mest ar diviem – ar vienu pa purngalu, ar otru pa asti. Bet ja
kājiņas ir apsistas ar skārdu, tad pat tanku varot izvest no ierindas.
19.diena.
Mācījāmies mest pistoles lodes. Dienas beigās mazais Kārlis varēja no simts mērķiem trāpīt pa simts, bet agrāk no pistoles
šāva garām jebkam. Apakšpulkvedis sacīja, ka ja atvedīs lielākus mērķus par vecajiem (1 Cm diametrā), tad mācīsimies mest
ar svara bumbām.
20.diena.
Beidzot satikām pulkvedi. Pleznas viņam nepiestāv, bet augstsprieguma stabā viņš izskatās tīri neko.
21.diena.
Mācījāmies ķert lodi ar zobiem. Aizsardzībai pret tiem idiņiem, kas mīl pašaudīties. Pagaidām ložu vietā ķērām zīles, jo īstu
lodi ir jāķer maigi un ar izjūtu, neuzbāzīgi, bet to vēl mēs nemākam. Brīnums pleznās stabā brēc ik pēc pusstundas. Sākām
pēc viņa salīdzināt pulksteni. Nav ļauna bez laba, nosecinājām.
22.diena.
Mācījāmies paukoties. Sākumā tāpat, pēc tam uz virvēm, ar svara bumbām, špagu galā. Ļoti aizraujoši. Mazais Kārlēns tā
iešūpojās, ka uzlidoja gaisā. Pateicoties apakšpulkveža asajam prātam un viņa smagajai kājai, pēc brīža mēs visi mācījāmies
lidināties. Kur apakšpulkvedim tik gaišs prāts?
Vakarā izklaidējāmies, ložņājot pa griestiem un dauzot mušas. Mušām no tāda skata bija acis kā pieckapeikas.
23.diena.
Pulkvedis nokrita no staba. Viņš apēda savas bikses un, aizrijoties ar tām, nokrita. Smalka tehnika, kā vēlāk izrādījās.
Apakšpulkvedis stāstīja, ka tā esot nindzju izdzīvošanas tehnika, apēdot slēpnī savas drēbes. Tad viņš mūs arī gribēja
ietrenēt šai iemaņā, bet mēs veikli tomēr novērsām viņa uzmanību ar anekdotēm.
Vakarā mēs izklaidējāmies, mušas triecot gar zemi tikai ar spļāvieniem vien.
24.diena.
Garlaicīga diena. Atpūšamies, taisnojot naglas, zem sienas, pa kuru rāpojam.
Vakars. Mušu. Nav. Visas kaut kur paslēpušās, gļēvās. Nodevāmies tarakānu medībām.
25.diena.
Noķertos tarakānus nokrāsojām sarkanā krāsā, ar zilām kantītēm un notirgojām kādā zooveikalā kā īpaši retu zirnekļu sugu,
kas viegli padodas dresūrai (mēs pa šo dienu bijām tiem jau iemācījuši dejot valsi).
26.diena.
Pļāvām zāli. Ar plikām rokām. Apakšpulkvedis teica, ka ar izkapti katrs jefiņš varot. Cik nopratu, tad to mums arī būs jāēd.
Atnācis bija ciemos lauksaimniecības priekšsedētājs un kopā izlakām kādus konjakus un klāt piekodām trīs maisus ar sapļauto
zāli.
27.diena.
Mācījāmies lidot ar ziepju burbuļiem. Pārvietošanās līdzeklis, protams, lēns, bet toties kluss un iedzen pretinieku šokā.
Kamēr viņš apdomā ideju par psihiatra apmeklējumu, var paspēt izdarīt brīnumlietas. Treniņa laikā taisījām actiņas baložiem.
Tie kā cirvji no šoka krita lejā.
28.diena.
Mācījāmies maskēties par zvēriem. Mārtiņu gandrīz lācis izstrādāja, bet dabūja tā pa mandelēm, ka jēgas ilgi nebija.
Pēc tam viņi palika par labākajiem draugiem. Mazais Kārlēns atkal, vienmēr bija sapņojis par franču virtuvi, un izlēma
būt par stārķi, izprovējot dažādas varžu šķirnes. Izrādījās, ka ūdensžurka gan nav varde.
29.diena.
Pārveda mūs uz citu daļu. Žēl bija atvadīties no apakšpulkveža smagās kājas, bet īsti nindzjas visu var.
Pārvešana notika ar busiņu ar uzrakstu “dzīvi truši”. Pa ceļam dziedājām dziesmas un runājām anekdotes. Pēc 3 stundu
brauciena šoferi palūdza aizvērt pākstis, jo ciematiņos cilvēki piedāvājās nopirkt mutantus trušus, kuri ir nākuši no Černobiļas,
ja jau tā spējīgi dziedāt. Laikam trušu mutantisks krustojums ar papagaili, ieinteresēti viens painteresējās…
30.diena.
Interesanta vieta, nav īsti noraksturojama. No paša rīta mūs solīja apmācīt braukt ar motocikliem. Ievads bija tāds, ka motocikli
dalās 4 kategorijās. Ar trīs riteņiem – pensionāriem, ar diviem – bērniem un iesācējiem, ar vienu riteni – īstiem assiem un bez
riteņiem – pilnīgiem idiotiem. Tad nu mūs uzsēdināja uz vienriteņa motocikliem, par ko bijām neizsakāmi pagodināti un –
uz priekšu. Tomēr instruktori bija ļoti neapmierināti, jo, redz mēs nebraucot apkārt stabiem, bet gan tiem pāri braucot.
Sīkumaini…
31.diena.
Instruktori mūsu priekšā sāka nostiept metāla trosi. Mēs neapjukām un pārkodām to vienā mirklī. Tie sāka brēkt, ka tas bija
kaut kādai veseluma demonstrācijai, braucot viens aiz otra ar motocikliem… Viņi laikam mūs āzē…
32.diena.
Mācījāmies ieņemt barjeru. Nabaga mazais Kārlēns pārsatraucās un ar motociklu izgāja cauri tam trauslajam ķieģeļu mūrim.
Pārējie vienkārši pārlēca mūrim pāri, paķerot motociklus padusēs. Instruktori sāka raudāt.
Vakarā divi no mūsējiem izgāja pastaigāties un uzrāvās uz rokeriem. Tiem viņi neiepatikās. Patiesībā arī rokeri mūsējiem ne.
Nedaudz tie pastrādāja ar rokeru tehniku, mocīšiem, uztaisot uz riepām astotniekus, bet vēl pēc brīža, ilgi nedomājot, uzstrādāja
devītniekus. Interesanti, kā rokeri brauca mājās?
33.diena.
Instruktori nolēma mūs mācīt darboties ar lidojošo transportu, ja jau ar zemes neiet. Arnis tai lidmašīnai atkoda antenu, bet
instruktori nepamanīja. Kad mazo Kārlēnu instruktors nosauca par ņuņņu, tas apvainojās uz saņurcīja lidmašīnas purngalu.
34.diena.
Pārveda uz šaušanas apmācībām. Arnis trāpīja pa pleznu ģenerāļa pīlei, kas no šoka atstiepa tās pašas.
Uz bēdām sadzērām ar ģenerāli un sagurušu aizsūtījām uz mājām ar lidmašīnu.
Kā vēlāk izrādījās, lidmašīna nebija īstā. Un mēs domājām, ko piloti tā pretojās.
35.diena.
Mācījāmies šaut ar nakts snaiperšauteni naktī. Nopļāvām zaķu ganību vietas zāli. Kad noņēmām nost nakts redzamības ierīci,
šaut bija vieglāk. Atšauto no kokiem malku nolēmām neaiztikt, atstāt piknikam pie dabas.
36.diena.
Apmācījāmies šaut ar stingeru. Nesanāca pārbaudīt, vai raķetes griežas aiz stūra. Mazais Kārlēns šāva vāverei acī un trāpīja.
Tik, bez astes nekas neatradās.
37.diena.
Iemēģinājām mīnas. Sanāca tā, ka mīna mazliet pati uzsprāga. Seržants nokrita gandrīz tai pašā vietā, kur stāvēja.
Pēc kāda laika atnāca mežsargs un aizrādīja, ka nevajadzētu te mētāties ar visādiem draņķiem, jo aļņi no izbīļa lecot kokos.
Pēc tam tos visus esot jāņem nost.
38.diena.
Mācījāmies izjaukt un salikt mīnas. Māris izjauca vairākas dažādas un uzmeistaroja vienu. Seržantts neticēja,
ka tā varētu darboties. Atgājām tālāk, darbojās. Tik lidoja tā pa sinusoīdu. Kad apgriezām otrādi, tā lidoja pa
kosinusoīdu. Interesanti…
39.diena.
Šodien mums parādīja tanku. Bet tikai apskatei. Draiskojoties, salocījām mezglā snuķi un mīļi satuvinājām sānu malas.
40.diena.
Seržants saka, ka vedīs mūs citur, ka te mēs visu esot izdarījuši. Nesapratām. Nezinām, kur braucam,
bet, izvadot mūs ārā, viņš izskatījās ļoti laimīgs. Mēs arī tevi mīlam.
Pasaule, sagaidi mūs, mēs tevi sargāsim, Dzimtene!
