Kad man bija kādi gadi 12, bija man draugs, visi sauca viņu par briļļaino, bet patiesībā viņš bija tikai Andris. Andris, vispār bija pēc aicinājuma dzīvnieku un putnu aizstāvis, viņam patstāvīgi vajadzēja paskatīties pie mājas pagraba loga, vai gadījumā kāds nav atkal aizmirsis pabarot mājas kaķus, vai arī apiet katru ceļa stabu, lai pārbaudītu vai gadījumā tur nav nomaucies kārtējais putnu mazulis, kuram pašam nav spēka palidot. Es vispār pats ņifiga neiebraucu, kāpēc viņa mutere izdomāja, ka mums jābūt draugiem, laikam tāpēc, ka mūsu muterītes kaut ko mūžīgi muldēja virtuvē graužot cepumus un dzerot tēju, un acīmredzot tāpēc Andri vajadzēja integrēt ar citiem bērniem. Nu un protams, kad mana muterīte gāja ciemos pie Andra muterītes, viņai bija vienkārši uzšpļaut uz maniem dienas plāniem, un man bija jādodas līdzi, gribēju to es vai nē man neviens nejautāja, jo „Andrītis bija tik pieklājīgs un labi audzināts, ka visiem bērniem būtu viņiem jālīdzinās, un tad pasaulē būtu miers”.
Nu a ko man darīt gāju.
Bet Andrim bija kaķis, vārdā Pīka, vispār tas vārds bija tā tīri formāli, jo atsaucās viņš, gan uz Muri, gan un Vasjku, gan uz „ej tu dirst”, jo viņam vispār nevarēja saprast, kas notiek tajā galvā. Kaķis vispār ņifiga nebija saprotams, kā viņš kursē, jo tajās mazajās haluciogēnajās smadzenēs ielīst nevarēja neviens, sēž Pīka uz vietas, pēkšņi ieskrienās, un no visas duras ieskrien durvīs, atlec un acīmredzot padomājis, kas tie par nesaprotamiem prikoliem, atkal aizdriftē pa slideno lamināta grīdu, lai pēc tam neizņemot trajektoriju pat ar visām četrām velkošajām iejātu sienā sāniski. Vispār viņu, hren tā, vienkārši bija noķert, vispār mēs viņu tā arī nekad nenoķērām, jo parasti visa gonkošana pa dzīvokli parasti beidzās ar to, ka krita vāzes, pulksteņi, vai aizkaru stangas, par ko mēs dabujām atkal ciest, bet jau no mūsu vecākiem. Un kārtējo reizi , kad Pīka no visas duras ieblieza sienā, es paskatījos uz Andri un teicu, „Paklau aiznes viņu pie veternārārsta, man točna liekas, ka viņš tev ir akls.” Andris paskatījās uz manīm un atbildēja: „Nemīz, nav viņš akls, viņš ir vienkārši jobnutijs galvā, tas arī viss.”
Bet vispār man liekas, arī viņa muterīte čohnija, ka tas kaķis labu galu neņems, jo tie mūžīgie sitieni pa galvu labu iespaidu uz kopējo veselību atstāt nevarēja nu nekādā salikumā, tāpēc viņa nolēma, ka situācija kaut kā ir jālabo un vienu reizi aizspērusies uz zooveikalu atnesa mājās hrenpajmjoškādu Āfrikas papagaili vārdā Argo. Jo viņai pārdevējs veikalā bija piestāstijis, ka Argo sugas brāļi ātri iemācās runāt un vispār da jebkurā valodā visu ātri vien saprot. Sākās mums ar Andri jauna atrakcija, jo man taču arī bija interesanti, vai tie papagaiļi tikai pa teļuku ir tādi gudri vai arī dzīvē māk visādus prikolus močīt. Tā nu mēs katru dienu, ja ne vairāk sākām to papagaili skolot, tikai ar vienu vārdu „Andris”(pārdevējs tā bija devis instrukciju veikalā Andra mammai), un tā mēs sēdējām pie Argo būra un atkārtojām :„Andris, Andris, Andris, nu runā stulbā vista, Andris, Andris...tas ir pipec...Andris, Andris”, nu karoče tādā garā tas viss turpinājās. Pat kaķis kurš no tā visa ahreņevšijs, ka viņa idiotiskos manevrus vairs neviens nenovēro, guļot uz paklāja savā nodabā izmurrāja gandrīz vārdu „Andris”. Man točna likās, ka izmurrāja, jo nekāds Murrr tur nebija, bet nu labi, varbūt man jau halucinācijas bija sākušās.... Bet Argo sēdēja būra stūrī, stulbi grozīja savas acis, un ar skatienu – vienalga ņifiga nerubīju, turpināja blenzt uz mums.
Es jau gribēju Andri atkal apbēdināt, un tjipa teikt, „ka viņa krutais papagailis ir kurls”. Kā izrādijās Argo ņifiga kurls un dumjš nebija. Visu laiku šis viltīgais spārnainais, bija klausījies un informāciju krājis... krājis, tā teikt vienkārši, lai izdotu uzreiz visu zināmo vārdu krājumu. Un viņš kā deva, tā arī izdeva „Andris, lunis, pedziks, mudaks” nu un vēl visu mums zināmo anatomisko vārdu zinības, kādas vien mums tajā vecumā bija. Par ko viņa mamma protams bija atkal šokā.
Vispār Argo, kā sāka runāt, viņš sāka arī svilpot, pirst un klepot, pat tramvaja skaņu varēja atgādināt, un visu to viņš darīja nepārtraukti, jo to varēja secināt pēc tā, kā Andris uz skolu sāka ierasties tāds neizgulējies, un izskatījās tā, it kā tramvajs būtu pāri pārbraucis.
Un pēc viņa vārdiem arī Pīka bija palicis nervozs.
Un Pīka točna lēnā garā gāja sviestā, jo viņam jau tāpat pietika ar tām balsīm kuras viņš saņēma no kosmosa, tad tām kas jau bija viņa galvā, pieskaitījās vēl šīs, kuras izdeva lielais spārnotais, ķērcošais dzīvokļa iemītnieks, kurš visus Pīka svarīgos signālus vienkārši slāpēja ar savu izpratni par to, kādam jābūt saņemamā signāla stiprumam un frekvencei. Nu un vienu dienu mēs ar Andri kļuvām liecinieki, kā Pīka, acīmredzot jūtot savu drīzo pastāvēšanas galu uz šīs planētas, dēļ pēdējo prāta palieku pilnīgas izdzēššanās no viņa- kaķa galvas bija nolēmis ar šo putnveidīgo veidojumu nokārtot visus rēķinus, jo, lai arī Pīka bija mazliet sists galvā, tomēr viņam bija savas tiesības cīnīties par savas labsajūtas stabilizēšanos.
Argo jau uz to brīdi bija iemācijies pats ar knābi atvērt būra durtiņas, un lepni izgājis ārā nekur nesteidzoties vienmēr pastaigājās turpat būra priekšā, gluži kā tie karavīri pie Brīvības pieminekļa kuri stāv goda sardzē. Pie tam vienlaicīgi viņš pats ar sevīm sarunājās, un klausījās Southpark multenes, lai atkal varētu Andra mammu pārsteigt ar savu jauno vārdu krājumu, beigās viņš pat varēja pateikt veselus teikumus, tjipa „Kent, tu esi zilais, hahaha”, Un to visu viņš darīja uzlidojis uz sava būra jumta, lai neviens tā īsti viņam piekļūt nevarētu.
Noķēris vienu no šādiem momentiem Andra viltīgais kaķis, saprata, tagad vai nekad. Un mēģinot palikt nepamanīts cik ilgi tas vien ir iespējams, sāka klusiņām līst Argo virzienā.
Mēs to visu no malas vērojām elpu aizturējuši, tas stulbais kaķis kurš no šitādas maskēšanās pārpūles jau bija pat acis uz kātiņiem izspiedis, un knapi turējās pretim marsiešu sūtītajiem signāliem, klusītiņām viegli pirsdams (godavārds nemeloju) bija pierāpies pie Argo no otras puses pavisam klāt... Viss, pipec,... mēs jau nodomājām, kad Pīka sastinga pēdējam izrāvienam.
Argo pagrieza savu galvu atpakaļ un no ieraudzītā mazliet prifigel, jo ieraudzīja apmēram tādu bildi: Pīka acis grozīdams, viss trīcēja, (adrenalīns, jopcik)jau bija piecēlis galvu...Lēnām pagriežoties, Argo ietēmējās un KĀ CIRTA ar savu knābi, Pīkam tieši pa pieri starp ausīm, gluži, kā ar lopu kaujamo elektrošokeru...Noskatījies ar vienu aci, kā Pīka no galda noveļās uz paklāja, Argo atkal pagriezās pret logu, un turpināja svilpot.
Karoče visi palika dzīvi. Nezinu kādus nervu centrus Argo tur bija aizskāris, bet pēc šī incidenta Pīka pārstāja driftēt, un skriet vertikāli pa sienām, toties uzreiz pēc pakakāšanas sāka ēst savus ekskrementus, tādā veidā visus no jauna dzenot šokā.
