Absolūti izgāšanās stāstiņi.0
62
1
Neslīdošās trepes.
Ar draudzeni bijāmo nolēmušas visu dienu pavadīt tirdzniecības centrā- gribējām atrast jaunas drēbes, paēst utt. Bet man šī labi ieplānotā diena sākās ar nenormālu izgāšanos. Braucām ar eskalatoru uz aukšu,un starp slīdošajām trepēm man iesprūda kedu šņore. Sākumā smējos un ķiķināju,līdz sapratu, ka to nev iespējams dabūt ārā! Jau bijām uzbraukušas gandrīz līdz aukšai, kad rāvu kāju ārāno kedas un lēcu nost no trepēm. Tad sāka skanēt kaut kāds signāls, trepes apstājās, un mēs gaidījām, kas notiks. Protams, visi cilvēki uz mani lūrēja... Atnāca tehniskaispersonāls un visu pāris minūtēs nokārtoja, bet es tajāmirklī gribēju vienkārši izkūpēt gaisā.
Divi es.
Man pašai ir 2 personīgie profili twitteri - vien ir ar manu īsto vārdu, kur rakstu visu par sevi, bet ir arī viens slepenais- ar citu vārdu, kur bieži rakstu jokus, dažādas frāzes, izteicienus, pievienoju savas simpātijas, antipātijas, atbildu uz viņu ierakstiem utt. Reiz man bija aizszākusies diskusija twitteri ar puisi no mana slēptā progila, man viņš ļoti patika, bet viņš pat nenojauta, kas es esmu. Un man tas ļoti patika! Nesu viņu cauri un pati jutos baigi droša par to, bet - manas neuzmanības dēļ savu plānoto ierakstu iepoustoju nevis no sava viltus konta, bet no sava īstā!!! Tas gadījās, tapēc, ka abus kontus, protams, uzturu no viena telefona! Zibenīgā ātrumā dzēsu ārā ierakstu,bet viņš to jau bija pamanījis... Kopš tās dienas neesam runājuši, arī es pati vairs neuprasos uz nekādu saraksti...
Reklāma
Izrādās, ka var nejus.
Pirms nedēļas tiku piejauna velosipēda- braucu visur, kur vien var. Bet nepadomāju par vienu- apģērbam jābūt atbilstošam, lai visudienupavadītu uz velosipēda. Braucu uz veikalu pēc produktiem, ko mamma pasūtija. Veikals bija pilns ar cilvēkiem, stāvēju rindāvairākasminūtes. Un biju izbrīnīta, ka puiši aiz manis par kautko ķiķina. Izgāju no veikala unpamanīju, ka man džinsi saplīsuši pa staru no pašas kājstarpes augšas. Un uz dibena vispār ieplīsušas šķērsām! Kā es to varēju nejust? Kā to vispār pats var nepamanīt? Izrādās, ka var! Kādas divas nedēļas uz toz veikalu negāju, vienmēr sarunāju, ka brālis aizbrauks manā vietā.
Vietējā zvaigzne.
Ar draugiem spēlējām patiesība vai risks.Joka pēc izdomājām riskēt, bet labāk nebūtu to darījusi.Man bija jauzliek austiņas un jādzied tajās dzirdamā dziesma, kas bija Call Me Maybe. Protams, draugi ar saviem telefoniem to nofilmēja un ielika facebooka. Kad to ieraudzīju, no kauna gandrīz zemē ielīdu, jo es dziedāju tik šķībi un man šausmīgi, kaut gan toreiz nelikās tik traki.Lielākā daļa manu paziņu jau to bija noskatījušies, un kad kādu satiku, visi sāka dziedāt Call Me Maybe. Kauns un negods.
Beidz zvanīties!
Vienā dienā šausmīgi saplēsos ar draugu. Viņš man visu laiku zvanīja, bet es nemaz negribēju ar viņu runāt, tapēc visu laiku spiedu sarkano. Kad telefons iezvanījās jau kāu simto reizi, mans pacietības mērs bija pilns, es pacēlu un sabļāvu visādas nelāgas lietas. Es biju pamatīgā šokā, kad izradījās, ka telefona otrā galā ir mana trenere, kas zvana, lai pateiktu ka nenotiek nodarbība.Man bija šausmīgs kauns, un es aptuveni miljons reižu pēc tam atvainojos. Cerams, viņa saprata, ka mans dusmu izvirdums nebija domāts viņai.
Tev patiks šie raksti
