4 garāki jociņi labam noskaņojumam5

Nodokļu inspekcija izsauc uz pārbaudi vectētiņu. Nodokļu inspektors nemaz nešķiet pārsteigts, kad vectēvs ierodas kopā ar advokātu.

Inspektors saka: ‘’Jums ir ļoti ekstravagants dzīvesstils, bet nav darba. Uz lūgumiem to paskaidrot jūs atbildat, ka vinnējāt naudu derībās, bet mēs to neuzkatām par ticamu pamatojumu.’’

‘’Es lieliski protu pelnīt naudu ar derībām un varu to pierādīt!’’

‘’Labi!’’ inspektors piekrīt.

‘’Saderam uz 1000 dolāriem, ka varu iekost sev acī?’’

Inspektors padomā un piekrīt.

Vectētiņš izņem savu stikla aci un iekož tajā. Inspektoram atkaras žoklis.

Vectētiņš turpina: ‘’Tagad saderam uz 2000 dolāriem, ka varu iekost sev otrā acī?’’

Inspektors saprot, ka akls šis kungs nav, tāpēc piekrīt.

Vectētiņš izņem zobu protēzes un iekož sev labajā acī. Inspektors nu saprot, ka ir pazaudējis 3000 dolārus derībās, turklāt ar advokātu kā liecinieku. Viņš sāk kļūt nervozs.

‘’Dubulto vai neko?’’ vectētiņš jautā. ‘’Saderam uz 6000 dolāriem, ka varu stāvēt uz jūsu galda vienā istabas pusē un visu savu urīna strūklu nomērķēt uz atkritumu spaini otrā istabas pusē, nenotecinot nevienu pili pa ceļam?’’

Inspektors rūpīgi nopēta veco vīriņu un nospriež, ka kungs nu nekādi to nevarēs dabūt gatavu. Viņš piekrīt.

Vectēvs uzkāpj uz galda, attaisa bikšu rāvējslēdzēju, izvelk instrumentu un sāk čurāt. Neviena pile neaizsniedzas līdz atkritumu spainim, viss paliek turpat uz galda.

Inspektors priekā gavilē, saprotot, ka ir uzvarējis derībās. Bet vectēva advokāts saķer galvu rokās un šausminās.

‘’Jums viss kārtībā, advokāta kungs?’’ jautā inspektors.

.

.

.

.

.

.

.

.
‘’Nē. Šorīt, kad vectētiņš man paziņoja, ka tiek izsaukts pie nodokļu inspektora, viņš ar mani saderēja uz 25 tūkstošiem dolāru, ka viņš te ienāks, apčurās jūsu galdu un jūs par to būsiet priecīgs.’’

Kādu dienu brokeris nolemj, ka visa ir par daudz – darba, stresa, lielpilsētas, visa. Viņš pamet darbu, pārdod dzīvokli un sāk dzīvot nomaļā mājiņā pie meža. Sešus mēnešus viņš tur netraucēti dzīvo. Tad kādu dienu viņam pie durvīm kāds pieklauvē.

Viņš atver durvis. Tur stāv liela auguma mežcirtējs ar garu bārdu. Mežcirtējs nervozi mīņājas. Beidzot viņš sāk runāt: ‘’Sveiks, kaimiņ! Mana būdiņa atrodas nepilnus 2 km tālāk. Mums sestdien būs ballīte, varbūt gribi atnākt?’’

Brokeris mirkli padomā un atbild: ‘’Jā, patiesībā gribu gan! Ir laiks mazliet socializēties un iepazīt jaunus cilvēkus. Labprāt ieradīšos.’’

‘’Labi, tad tiekamies ap astoņiem sestdien.’’ Tad mežcirtējs pagriežas, lai dotos prom.

Viņš iepauzē, pagriežas atpakaļ un saka: ‘’Man gan tevi jāpabrīdina, ka tur būs smaga dzeršana.’’

‘’Nu nekas. Lielpilsētā taču arī gāju uz ballītēm, noteikti nebūs tik traki.’’

‘’Labi, tad tiekamies ap astoņiem sestdien.’’ Tad mežcirtējs atkal pagriežas, lai dotos prom.

Viņš arī šoreiz apstājas, pagriežas atpakaļ un saka: ‘’Jā, un jāpiemin arī, ka, visticamāk, pirms ballītes beigām būs kautiņš.’’

‘’Nu labi. Es diezgan labi saprotos ar cilvēkiem, tāpēc tā droši vien nebūs problēma. Bet, ja būs, es pratīšu par sevi parūpēties.’’

‘’Labi, tad tiekamies ap astoņiem sestdien.’’ Tad mežcirtējs jau atkal pagriežas, lai dotos prom.

‘’Paga, man tikai ir viens jautājums – ko man vilkt?’’ jautā brokeris.

Mežcirtējs mirkli padomā, pakasa bārdu un atbild:

.

.

.

.

.

.

.

.

.

‘’Laikam jau vienalga. Mēs tāpat būsim tikai divatā.’’