Kad tev ir slikta diena un sajūta tāda, ka esi no gultas izkāpis ar
kreiso kāju un gribētos savas dusmas uz kādu izgāzt, nedari to ar kādu, kuru tu pazīsti, dari to ar kādu, kuru tu nepazīsti.
Es sēdēju mājās neko daudz nedarot, tad pēkšņi atcerējos par sievieti,
kurai aizmirsu piezvanīt. Es atradu viņas numuru un zvanīju.
Atbildēja kāds vīrietis: „Hallo?”
„Te Kriss. Vai es lūdzu varētu pasaukt pie klausules Robinu Karteri?”
Te pēkšņi šis nometa klausuli neko neatbildot. Es nespēju noticēt, ka kāds var būt tik rupjš!
Atradu Robinas īsto numuru un sazvanīju viņu. Acīm redzot, kļūdaini
nospiedu pēdējos divus ciparus. Pēc sarunas ar viņu, es izlēmu sazvanīt „nepareizo” numuru velreiz. Atbildēja tas pats vīrietis, es nokliedzos:
„Tu esi dirsa!!” un noliku klausuli.
Es pierakstiju viņa numuru ar vārdu „dirsa” blakus tam un noglabāju to
atvilknē. Ik pēc pāris nedēļām nomaksājot rēķinus, jeb vienkārši
sliktas dienas mudināts vienmēr viņam pazvanīju, nobļāvos
„Tu esi dirsa!!”
Tas vienmēr mani uzmundrināja.
Kad numura noteicējs kļuva pieejams arī manā kvartālā, es nodomāju mana „dirsas” terapija ir jāpārtrauc. Tad nu es atkal viņu sazvanīju un uzsāku sarunu:
„Labdien. Šeit zvana Džons Smits no jūsu telefon-kompānijas. Es zvanu lai paintresētos vai esat informēts par mūsu numura noteicēja funkciju?”
Viņš nokliedzās: „NĒ!” un nometa klausuli.
Es ātri viņam atzvanīju un nokliedzos „Tas tādēļ, ka tu esi dirsa!!”
Vienu dienu aizbraucu uz veikalu un centos atrast kādu vietiņu kur
noparkoties. Sēžot, pacietīgi gaidot izbraucam kādu mašīnu no ieņemtās vietas, melns BMW man nogrieza ceļu un iebrauca manis gaidītajā vietā. Es notaurēju un pakliedzu, ka šo vietu gaidīju vairākas minūtes. Tas idiots mani noignorēja. Uz viņa mašīnas loga ievēroju zīmīti, ka mašīna atrodas pārdošanā, es pierakstīju viņa numuru.
Pāris dienas vēlāk pēc zvana pirmajai dirsai (viņa numuru saglabāju pie ātrajiem zvaniem), nolēmu pazvanīt arī BMW dirsai:
„Vai jūs esat tas ar melno BMW pārdošanā?”
„Jā.”
„Vai jūs varētu pateikt kur es varētu apskatīt jūsu mašīnu?”
„Jā,1802 Rietumu 34. iela, es dzīvoju dzeltenā mājā, mašīna ir noparkota tieši pretī.”
„Kā tevi sauc?” Es jautāju.
„Mani sauc Dons Hansens.”
„Ap cikiem es varētu tevi sastapt, Don?”
„Esmu mājās katru vakaru pēc pieciem.”
„Paklausies Don, vai varu ko teikt?”
„Jā?”
„Don, tu esi dirsa!!” Un noliku klausuli. Saglabāju arī viņa numuru pie
ātrajiem zvaniem. Tagad, pie skarbas dienas, man bija divi dirsas kam
zvanīt.
Pēc pāris mēnešu zvanīšanas vairs neizjutu tādu prieku kā agrāk, tad nu nācu klajā ar ideju – sazvanīju dirsu #1.
„Hallo?”
„Tu esi dirsa!!” un nenoliku klausuli.
„Vai tu vel te esi?” viņš jautāja.
„Jā.”
„Beidz man zvanīt!!” viņš nobļāvās.
„Piespied mani.”
„Kas tu esi?” viņš jautāja
„Mani sauc Dons Hansens.”
„Ja!? Un kur tu dzīvo?”
„Dirsa, es dzīvoju 1802 Rietumu 34. ielā, man pieder dzeltenā māja ar blakus tai noparkotu melnu BMW.”
Viņš atbildēja - „Es eju pie tevis tullīt pat, Don! Tu jau laikus vari skaitīt lūgsmes!”
„Jā, itkā es būtu nobijies, dirsa.”
Tad sazvanīju dirsu #2:
„Hallo?” Viņš jautāja.
„Sveiks dirsa”
Dirsa #2: „Ja es kādreiz tevi atradīšu....”
„Tad ko tu izdarīsi?”
„Pa purnu sadošu!”
„Dirsa, te nu ir tava iespēja, es eju pie tevis tullīt pat!”
Un noliku klausuli. Žigli sazvanīju policiju un noziņoju, ka dzīvoju
1802 Rietumu 34. ielā un esmu ceļā turp lai nogalinātu manu mīlnieku –
geju.
Tad sazvanīju 13. kanālu un noziņoju par bandu cīņām 24. Rietumu ielā.
Ātri iesēdos mašīnā un devos turp. Tur atradās divi dirsas viens otram
sitot zobus ārā pretīm sešām policijas mašīnām un ziņu dienesta
helikoptera vienībai.
Tā pārrēcos 
