Vārdi ir pielādētas pistoles.
Vārdiem mūsu laikā ir liela nozīme. Tie spēj aizkustināt sasmīdināt, nomierināt un apvainot.
Daudzi, pat es, reizēm nesaprot ko ir izdarījuši. Un jautā; „Ko es izdarīju?” Bet varbūt pie vainas nav tas, kas izdarīts, bet gan tas, kas pateikts. Mūsu vārdi ir spējīgi uz visu pat nogalināt otru, gluži kā lode, kas ieurbjas cilvēkā un savā ceļā iznīcina svarīgāko, lai mēs spētu dzīvot. Mēs visi turam rokā pistoli, pielādētu pistoli, kuru mēs varam pacelt un izšaut, pašiem to pat nenojaušot.
Pateiktie vārdi var iecērt lielāku vai mazāku rētu, atstāj brūci, kura sadzīs, neatstājot pēdas par tās klātbūtni, gluži kā lode kura tikai tevi aizķērusi, bet ne ieurbusies.
Neliels apvainojums kādu laiku sāpēs, bet tas ar laiku tiek piedots. Bet ne viss ir tik viegli piedodams. Vissāpīgākās brūces atstāj lodes, kuras uz tevi ir izšāvuši tuvi cilvēki: draugi, radinieki, un mīļotie. Šie pateiktie vārdi, šīs lodes, spēj atstāt brūci, kura iespējams nekad nesadzīs. Draugu nodevība – tā ir ļoti sāpīga, dvēselē atstāj brūci, kas varbūt sadzīs, bet atstās rētu, kas par sevi atgādinās ik reizi to ieraugot. Draugu nodevību es vēl neesmu jutis, un ceru ka nekad nejutīšu, jo reti kura lieta var būt sāpīgāka par īsta drauga apvainojumu vai nodevību.
Ģimeņu strīdi nekad nav patīkami, un vislielāko iespaidu tie atstāj uz bērniem. Vecāki, strīdoties un šķiroties, nesaprot, ka tā viņi saplosa savu bērnu dvēseles. Bet bērni to neparādīs. Un beigās viņi, mūsu dārgumi, uzaugs nepazīstot savas mammas rūpes un uztraukumu, vai tēta skarbo roku, nelielo visatļautību un dzīves pamācības. Es zinu to, esmu to visu izjutis. Pirms pāris gadiem mani vecāki šķīrās un lai mans brālis vai māsa neciestu, katru reizi es viņus vedu prom no vecākiem. Viņi bija mazi un nesaprata kas notiek, bet es visu ļoti labi sapratu. Kad beidzot šķiršanās bija galā, es domāju, ka vairs nebūs jāklausās viņu apvainojumi, bet tas trakākais tikai sākās. Es tiku izmantots ka ziņnesis, katrs apvainojums vai nosodījums gāja caur mani un mani tas iekšēji saplosīja. Nekad nav patīkami dzirdēt vecākus strīdamies, vai vienkārši apmelojot viens otru. Ja jums vecāki liekas, ka šķiršanās jums ir grūta, tad jūs nezināt, ko jūt jūsu bērni.
Nedzīstošas brūces vai lielas rētas atstāj lodes, kuras raidījis uz tevi ir tavs mīļotais cilvēks. Šie vārdi, šis lodes izrauj gabalus no dvēseles un atstāj melnus caurumus, kurus citreiz pat nav iespējams aizpildīt. Un dažreiz mēs savas iznīcinātās dvēseles un sirds dēļ iznīcinām paši sevi, jo ir sāpīgi redzēt cilvēku, kuru Tu mīli kopā ar citu. Tas sāp vēl vairāk, ja šis cilvēks tev melo. Tas mūs no iekšienes iznīcina. Arī šīs jūtas un sāpes es pazīstu. Vēl kādu laiku atpakaļ biju iemīlējies. Tas bija brīnišķīgs un burvīgs laiks, taču tagad to visu atcerēties man ir kā dūriens vai lode sirdī. Tas viss tikai tāpēc, ka mana otrā pusīte meloja man un beigās pat krāpa. Jo, redz, es viņai vairs tik ļoti un esmu mainījies. Princesīt, kāpēc tev neienāca prātā man pateikt, ko es daru nepareizi, lai es to varu manīt, jo es tiešām mīlēju tevi un biju gatavs uz visu. Bet tagad tās ir atmiņas un dziļas rētas manā dvēselē un sirdī. Rētas, kas sūrst tikai domājot par tām.
Mūsu vārdu spēks daudziem nav zināms katra netīša frāze vai apvainojums otru var sāpināt un saplosīt kā lodes. Vienmēr padomāsim, ko mēs sakām otram, jo, iespējams, tas var viņu aizskart vai iznīcināt. Šo ieroci mēs nevaram nomest zemē, tad vismaz centīsimies to nekad nepacelt pret otru.
Autors: Niks Desmitnieks
Bet reizēm arī nepateikti vārdi var aizvainot vai saskumdināt otru. Domāsim ko mēs runājam un sakam otram, jo iespējams kaut kas mūsu teiktajā var otru sāpināt.
