***
***
Joe Dispenza kļuva par vienu no pirmajiem cilvēkiem, kurš sāka pētīt apziņas ietekmi uz realitāti no zinātnes puses. Joe Dispenzas atklājums ir balstīts uz to, ka smadzenes neatšķir fiziskos pārdzīvojumus no garīgiem. Pārsvarā pelēkās šūniņas absolūti neatšķir reālo, materiālo pasauli no izdomātās (domas). Maz ir to cilvēku, kas zina Dispenzas atklājumus par apziņu un neirofizioloģiju kuri sākās ar traģisku pieredzi. Pēc tam, kad viņš tika notriekts ar mašīnu, ārsti viņam piedāvāja nostiprināt skriemeļus ar implantu, bet tas implants izraisītu sāpes mūža garumā. Tikai tādā veidā, viņš atkal spētu staigāt. Tā vismaz uzskatīja ārsti. Taču Dispenza nolēma izaicināt tradicionālo medicīnu un atjaunot savu veselību ar domu spēku. Pēc deviņu mēnešu terapijas, Dispenza atkal spēja staigāt. Tas arī kļuva par atspēriena punktu izmeklējumos par apziņas iespējām. Šā ceļa pirmais solis kļuva saziņa ar citiem cilvēkiem, kuri arī pārdzīvoja spontānu remisiju. No ārsta viedokļa, šīs izveseļošanās nebija iespējamas, nepielietojot tradicionālos medicīnas paņēmienus. Aptaujas rezultātu dēļ, Dispenza noskaidroja, ka visi cilvēki, kuri pārdzīvojuši līdzīgu pieredzi, bija pārliecināti par to, ka doma ir pirmatnēja attiecībā uz matēriju, un var izārstēt gandrīz jebkuru slimību.
Neironu tīkli
Dispenzas teorija nosaka to, ka katru reizi, kad tiek pārdzīvota kaut kāda pieredze, mēs aktivizējam milzīgu neironu daudzumu mūsu smadzenēs, kuri ietekmē mūsu fizisko stāvokli. Tieši fenomenālais apziņas spēks, pateicoties spējai koncentrēties, izveido tā saucamās sinoptiskās saites – sakarus starp neironiem. Atkārtotie pārdzīvojumi, situācijas, domas, jūtas izveido stabilus neironu sakarus, kuru nosaukums ir “neironu tīkli”. Pēc būtības, katrs tīkls ir noteikta atmiņa, kuras pamatā mūsu ķermenis reaģē uz līdzīgiem objektiem un situācijām nākotnē. Dispenzs uzskata, ka visa mūsu pagātne ir saglabāta neironu tīklos, kura veido to, kā mēs uztveram un izjūtam pasauli kopumā. Tādā veidā mums liekas, ka mūsu reakcija ir spontāna. Patiesībā, vairākums no reakcijām ir ieprogrammētas stabilajos neironu tīklos. Katrs objekts aktivizē konkrētu neironu tīklu, kurš savukārt aktivizē noteiktas ķīmiskas reakcijas organismā. Šīs ķīmiskās reakcijas liek mums rīkoties vai justies noteiktā stāvoklī. Skriet vai palikt sastingušam, priecāties vai bēdāties, uzmundrināties vai krist apātijā. Visas mūsu emocionālās reakcijas nav nekas vairāk, kā ķīmiskie procesi neironu tīklos, un pamatojas viņi uz pagājušo pieredzi. Citiem vārdiem sakot 99% gadījumu mēs uztveram realitāti, ne tādu, kāda viņa ir, bet interpretējam viņu, pamatojoties uz gataviem tēliem no pagātnes. Pamata likums neirofizioloģijā ir šāds “nervi, kuri tiek izmantoti kopā, savienojas”. Tas nozīmē, ka neironu tīkli izveidojas atkārtošanās rezultātā un pieredžu stabilizēšanai. Ja pieredze ilgu laiku netiek aktivizēta, tad neironu tīkli sabrūk. Tādā veidā ieradums izveidojas regulāri atkārtojot vienu darbību vienam un tam pašam neironu tīklam. Tā formējas automātiskās reakcijas un refleksi. Cilvēks vēl nepaspēj padomāt un saprast, kas notiek, kamēr ķermenis jau rīkojas attiecīgi situācijai.
Uzmanības spēks
Tikai iedomājieties! Mūsu raksturs, ieradumi un personība patiesībā ir tikai stabili neironu tīkli, kurus, jebkurā momentā, mēs varam padarīt vājākus vai arī nostiprināt, pateicoties apzinātai uztverei uz realitāti. Ja uzmanību koncentrē apzināti uz to, ko mēs vēlamies sasniegt, tiek izveidoti jauni neironu tīkli. Zinātnieki agrāk uzskatīja, ka smadzenes ir statiskas. Taču neirofiziologu pētījumi uzrādīja, ka katra mazākā pieredze, izraisa tūkstošiem un miljoniem neironu izmaiņas, kas atspoguļojas uz organismu. Dispenzas grāmatā “Evolve your brain”, zinātne, kura spēj izmainīt mūsu apziņu tiek uzdots loģisks jautājums: “Ja mēs būsim spējīgi ar savu domāšanu izsaukt organismā noteiktus negatīvus stāvokļus, vai šis anomālais stāvoklis nekļūs par normu?”. Dispenza veica speciālu eksperimentu, lai apstiprinātu mūsu apziņas iespējas.
Cilvēki, no vienas grupas katru dienu vienu stundu spieda pogu ar vienu un to pašu pirkstu. Savukārt no otras grupas, cilvēkiem bija tikai jāiztēlojas, ka spiež pogu. Rezultātā, to cilvēku pirksti, no pirmās grupas, palika stiprāki par 30%, bet no otrās par 22%. Šāda ietekme uz fiziskajiem parametriem ar domu spēku ir rezultāts pateicoties neironu tīkliem. Tātad, Joe Dispenza pierādīja, ka starp smadzenēm un neironiem nav nekādas atšķirības, starp reālām un izdomātām pieredzēm. Tas nozīmē to, ka ja mēs veltam uzmanību negatīvām domām, mūsu smadzenes to uztver kā realitāti un izveido noteiktas izmaiņas organismā. Piemēram slimības, bailes, depresiju, agresiju utt.
No kurienes grābekļi?
Vēl viens Dispenzas secinājums ir attiecināms uz mūsu emocijām. Stabilie neironu tīkli izveido emocionālās uzvedības neapzinātus modeļus. Tas ir, emocionālās reakcijas noslieci uz tādām vai citādām formām. Tas savukārt noved pie pieredzes atkārtošanos dzīvē. Mēs kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem tāpēc, ka neapzināmies tās parādīšanās iemeslu. Un iemesls ir sekojošs – katra emocija ir izjūtama, pateicoties ķermeņa noteiktu ķīmisko vielu reakciju rezultātā, un mūsu organisms paliek atkarīgs no šīm ķīmiskām reakcijām. Apzinoties šo atkarību, tieši kā fizioloģisko atkarību no ķīmiskām vielām, mēs varam no viņas atbrīvoties. Vajadzīga tikai apzināta pieeja.
Dispenza, savos skaidrojumos, aktīvi izmanto pēdējos sasniegumus kvantu fizikā un runā par jau laiku, kad cilvēkiem ir par maz tikai uzzināt kaut ko jaunu. Viņiem ir nepieciešams to izmantot un pārbaudīt arī praktiski. Kāpēc būtu jāgaida, kaut kāds īpašs moments vai arī jaunā gada sākums, lai sāktu kardināli izmainīt savu domāšanu un dzīvi uz labāku? Vienkārši sāciet to darīt tieši tagad. Ir jāpārstāj domāt, par bieži atkārtojušajiem, ikdienas negatīvajiem momentiem savā dzīvē, no kuriem vēlaties tik vaļā. Piemēram, pamostoties no rītiem, pasakiet pie sevis: “šodienu es nodzīvošu tā, lai nevienu nenosodītu”, vai arī “šodien es nežēlošos par visu pēc kārtas”. Centieties darīt kaut ko savādāk. Piemēram, ja no sākuma jūs mazgājāties un tad tīrijāt zobus, tad šoreiz pamēģiniet otrādāk. Vai arī vienkārši kādam piedodat par viņa izdarībām, tāpat vien. Mainiet savus ieradumus un jūs sajutīsiet īpatnējas un patīkamas sajūtas. Jums tas patiks. Nerunājot jau par tām globālām procesa izmaiņām jūsu ķermenī un apziņā ar kurām jūs viņas aktivizēsiet. Sāciet pierast domāt par sevi un runāt ar sevi kā ar labāko draugu. Izmaiņas domāšanā noved pie dziļām izmaiņām fiziskajā ķermenī. Ja cilvēks aizdomājas, paskatoties uz sevi no malas “kas es esmu?”, “kāpēc man ir slikti?”, “kāpēc es dzīvoju tā, kā negribu?”, “ko man vajadzētu sevī izmainīt?”, “kas tieši man traucē?”, “no kā es vēlos tikt vaļā?” un sajust asas izjūtas reaģēt ne tā kā agrāk, vai arī nedarīt tā kā agrāk, tas nozīmē to, ka viņš ir izgājis cauri apziņas procesam. Tā ir iekšējā evolūcija. Šajā brīdī viņš izveidoja tādu kā lēcienu. Līdz ar to, personība sāk mainīties. Savukārt jaunajai personībai ir nepieciešams jauns ķermenis. Tā notiek spontāna izveseļošanās. Ar jauno apziņu, slimība vairs nevar atrasties organismā, tāpēc ka izmainās visa organisma bioķīmija. Mēs mainām domas un no tā mainās ķīmisko elementu saturs, kurš piedalās procesos. Mūsu iekšējā vide kļūst toksiska priekš slimības un cilvēks izveseļojas.
Ja cilvēks ir atkarīgs no kaut kā, piemēram datorspēlēm, telefona vai sociālajiem saitiem, kā arī saprotat to, ka aizkaitināmība traucē jūsu attiecībām, bet nevarat pārstāt būt tādam, tad ziniet, ka jūsu atkarība nav tikai mentālajā līmenī, bet ir arī bioķīmiskajā. Jūsu ķermenis pieprasa nomest liekos hormonus, kuri atbild par esošo stāvokli. Ir zinātniski pierādīts, ka ķīmisko elementu darbība ilgst no 30 sekundēm līdz 2 minūtēm. Un ja jūs turpināt izjust tādu vai citādu stāvokli ilgāk, tad ziniet, ka visu pārējo laiku, jūs mākslīgi atbalstāt to sevī. Lielākoties, jūs brīvprātīgi izvēlaties savu pašsajūtu. Labākais padoms tādās situācijās ir mācēt pārslēgt savu uzmanību uz kaut ko citu. Daba, sports, komēdiju skatīšanās un vispār jebkas, kas spēj novirzīt domas un pārslēgties. Strauja uzmanības nomaiņa spēs samazināt hormonu aktivitāti, kuri atbild par negatīvu stāvokli. Šī spēja saucas neiroplastiskums. Un jo labāk jūs attīstīsiet šo īpašību, jo vieglāk jums būs kontrolēt savas reakcijas, kas savukārt novedīs pie ļoti lielām izmaiņām jūsu uztverē apkārtējā pasaulē un iekšējam stāvoklim. Šis process arī saucas – evolūcija. Jo jaunas domas noved pie jaunām inversijām. Jaunas inversijas noved pie jaunas uzvedības, kas savukārt noved pie jaunas pieredzes, emocijām. Līdz ar to, kopā ar jauniegūto informāciju no apkārtējās pasaules sāk mainīt jūsu gēnus, un pēc tam šīs jaunās emocijas sāk izsaukt jaunas domas. Tādā veidā jūs attīstat pašcieņu, pārliecību pār sevi utt. Tieši tādā veidā, mēs varam uzlabot, attīstīt sevi un savu dzīvi. Arī depresija ir spilgts atkarības piemērs. Jebkurš atkarības stāvoklis nozīmē disbalansu ķermenī un apziņā. Lielākā cilvēku kļūda ir tā, ka viņi asocē savas emocijas un uzvedību ar savu personību. Mēs tā arī sakām “esmu nervozs”, “man ir vājš raksturs”, “esmu slims”, “esmu nelaimīgs”. Cilvēki domā, ka šāda emociju izpausme identificē viņu personību. Tādēļ pastāvīgi zemapziņā cenšas atkārtot reaģēšanu vai stāvokli, piemēram fizisku slimību vai depresiju, tādā veidā katru reizi apstiprinot, kas viņi ir. Pat tad, ja viņi paši ļoti cieš no tā.
Nepareizs priekštats
Jebkādu nevēlamu stāvokli ir iespējams aizvākt. Katra cilvēka iespējas ierobežo tikai viņa fantāzijas. Tad, kad vēlaties izmaiņas dzīvē, ir konkrēti jāiztēlojas, ko tieši jūs vēlaties. Taču neizstrādājiet plānu, kā tieši tas notiks. Pilnīgi pietiek, ja cilvēks iekšēji atslābinās un cenšas priecāties no sirds par to, kas vēl nav noticis, bet noteikti notiks. Tas ir tāpēc, ka kvantu līmenī tas jau ir noticis. Tieši no kvantu līmeņa piedzimst notikumu materializācija. Cilvēki ir pieraduši priecāties pie tā, ko var aptaustīt, taču neesam pieraduši uzticēties paši sev un savām spējām. Un tad kad jūs izstrādājat sevī spēju kontrolēt domāšanu un emocijas, sāks notikt īsti brīnumi.
Tad, kad kāds smaida un saka, ka kaut kas notiks un viņam jautā: “no kurienes tu to zini?”, bet viņš mierīgi atbild: “vienkārši zinu.” Tas ir spilgts piemērs tam, ka cilvēks spēj kontrolēt notikumus. Katrs cilvēks kādreiz ir sajutis šādu stāvokli. Galvenais ir būt tāds, kāds tu esi. Vēl Dispenza ir teicis, lai nekad nepārstājat mācīties. Vislabāk cilvēks apstrādā informāciju tad, kad ir izbrīnīts. Centieties katru dienu uzzināt kaut ko jaunu. Tas attīsta un trenē jūsu smadzenes, izveidojot jaunus neirona tīklus, kas savukārt attīstīs un mainīs jūsu spēju uz apzinātu domāšanu. Tas palīdzēs jums modelēt jūsu personīgo, laimīgo un pilnvērtīgo realitāti.