Mamuti Latvijā4

Laikaposmu, no kura mēs esam mantojuši atrastās mamutu fosilijas, zinātnieki dēvē par Vislas apledojumu. Tas ir pēdējais no četriem lielajiem apledojumiem kvartārā - jaunākajā Zemes ģeoloģiskajā periodā, kas sākās pirms apmēram 1,8 miljoniem gadu un turpinās līdz pat mūsdienām. Apledojuma laikā, klimatam kļūstot vēsākam, ne tikai Antarktīdā, bet arī ziemeļu puslodes kontinentos veidojās segledāji. Apmēram pirms 900 tūkstošiem gadu tie sāka aptvert ne tikai arktiskos, bet arī mērenās klimatiskās joslas apgabalus, lai starpleduslaikmetos atkal atkāptos.

Ar ledāju visplašākās teritorijas Eiropā bija pārklātas Elsteres apledojuma laikā pirms 420 000 gadu. Tam sekoja siltāks starpleduslaikmets, ko pirms 380 000 gadu nomainīja Zāles apledojums, plašas ziemeļu puslodes teritorijas atkal iekaļot ledājos. Pēdējā un visīsākajā - Ēmas - starpleduslaikmetā, kas turpinājās 10-12 tūkstošus gadu, valdīja maigāks klimats nekā šodien. Sporu un putekšņu analīzes liecina, ka arī Latvijā bijuši izplatīti ozolu, liepu un skābaržu meži, kas mijās ar lazdu, gobu un apšu audzēm. Pēc Ēmas laikmeta paradīzes Vislas apledojums pirms 117 tūkstošiem gadu nāca ar krasu temperatūras pazemināšanos. Segledājs no Skandināvijas kalniem sasniedza Viduseiropu. Pēdējais apledojums ilga apmēram 90 000 gadu, tomēr arī tajā bija vairāki atkušņi, kad klimats īslaicīgi kļuva maigāks un dabas apstākļi līdzinājās mūsdienām. Pirms 25 000 gadu sākās pēdējais barga aukstuma periods. Aprēķini rāda, ka ledus sega Baltijas reģionā bija pat 3,5 kilometrus bieza. Visbeidzot, pirms 16 tūkstošiem gadu ledāji sāka kust. Tomēr mūsdienu Latvijas teritorijā vēl ilgi pastāvēja arktiskais tuksnesis un atbrīvošanās no ledus segas sākās pirms 14 tūkstošiem gadu.

Kaut arī mamutu barus dažkārt attēlo klejojam pa tuksnesi starp milzīgiem ledus gabaliem, tas neatbilst patiesībai. Šiem milzīgajiem dzīvniekiem, tāpat kā mūsdienu ziloņiem, ik dienas bija vajadzīgs liels daudzums barības, ko varēja nodrošināt tikai strauji augoša, lekna un gara zāle sausā stepē, kur zemākās vietās auga arī nelieli krūmi un koki. Siltajā Ēmas starpleduslaikmetā šādu vietu netrūka, tādēļ izveidojās bagāta fauna, ko daudzo mamutu atradumu dēļ mēdz dēvēt par mamutu faunu. Sākoties Vislas apledojumam, dzīvnieki neizbēgami bija spiesti pielāgoties ievērojami bargākiem klimatiskajiem apstākļiem. Protams, viņi nevarēja izdzīvot biezā ledāja klātās teritorijās, tāpēc pārvietojās tālāk uz dienvidiem, kur aukstie un sausie vēji, kas pūta no ledājiem, atnesa smalkas nogulu daļiņas, nodrošinot bagātas veģetācijas attīstību. Agrā Vislas apledojuma laikā pirms 117 000 - 74 000 gadu Eiropā, Āzijā un Ziemeļamerikā izveidojās zālaugu un krūmāju stepes, kā arī pieledēja pļavas, kas deva mājvietu ne tikai mamutiem , bet arī citiem lielajiem zālēdājiem - matainajiem degunradžiem, milzu briežiem, muskusvēršiem un savvaļas zirgiem. Netrūka arī plēsēju: zālēdājus medīja alu lauvas, alu lāči un alu hiēnas. No pieledāja faunas mūsdienās vēl arvien saglabājušies ziemeļbrieži, lemingi, baltie zaķi, polārlapsas , kā arī baltās pūces, bet Kanādas arhipelāga salās - muskusvērši.

Mūsdienu Latvijas teritorijā Vislas apledojuma sākumā un vidusposmā pietiekami ilgu laiku bija piemēroti apstākļi mamutu izdzīvošanai. Tāpēc ir gluži labi saprotams, ka lielākā daļa mamutu atradumu datējamas ar laiku, kas pārsniedz 40 000 gadu tālu pagātni. Samērā daudzi citi atradumi Baltijas piekrastē (arī Nīgrandē uzietais ilknis) datējami ar 34 000 - 25 000 gadu tālu pagātni, kas atbilst vēlā Vislas apledojuma laika sākumam. Tādi konstatēti ne vien Dānijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā, bet arī jūras ziemeļu krastos Somijā. Tas apstiprina viedokli, ka Vislas apledojuma laikā bijuši vairāki atkušņi - pasiltināšanās periodi. Ledāji atkāpušies no lielām Eiropas ziemeļu teritorijām, un tajās strauji ieviesušās augu un dzīvnieku sugas. Daudz mamutu atradumu Latvijā atbilst laikam pirms 14 000 - 10 000 gadu, kad Vislas apledojums no mūsu zemes atkāpās pavisam. Tas liecina, ka daļa dzīvnieku ir pārdzīvojuši pēdējo bargo apledojuma posmu un vēlreiz atgriezušies. Šādu viedokli apstiprina arī kaimiņu zemēs uzietās fosilijas- netālu no Viļņas, Igaunijā un arī Zviedrijas dienvidos. Tipisks šā perioda atradums ir pie Līvāniem atrastais mamuta lāpstiņas kauls, kam ir aptuveni 10 000 gadu. Diemžēl šis laiks arī iezīmēja mamutu sugas norietu. Vislas apledojuma beigās dabas apstākļi mainījās tik ļoti, ka izmira daudzas dzīvnieku ģintis, kuras bija izdzīvojušas iepriekšējos apledojumu laikmetos. Iespējams, ka mamutu bojāeju paātrināja mūsu saprātīgie senči, uz ko varētu norādīt lielais mamutu atlieku daudzums cilvēku apmetnēs Dienvideiropā.

Leduslaikmeta floras un faunas pētījumiem ir ne vien liela nozīme Zemes pagātnes noskaidrošanā, bet tie ļauj arī labāk izprast klimata pārmaiņu cēloņus un izdarīt nākotnes prognozes. Tādēļ jauniem seno dzīvnieku fosiliju atradumiem ir liela zinātniskā vērtība. Pēdējos gados Latvijas Dabas muzeja kvartāra dzīvnieku kaulu kolekcija papildināta ar vairākiem atradumiem, kas nereti iegūti sadarbībā ar atsaucīgiem iedzīvotājiem. Visbiežāk fosilijas uzietas vietās, kur tiek atsegti dziļākie zemes slāņi - būvbedrēs, zemes pārrakšanas darbos vai karjeru izstrādes laikā. Vairāki Latvijā atrastie mamutu zobi un ziemeļbriežu ragi jau datēti Helsinku universitātes Radiooglekļa datējumu laboratorijā. Tomēr vēl daudzi kolekcijas paraugi gaida uz sava vecuma noteikšanu, lai mēs iegūtu pilnu ainu par seno dzīvnieku eksistenci un klimatiskajiem apstākļiem pirms tūkstošiem gadu.