Globālā sasilšana, kodolkarš, neizārstējamas slimības, ledus laikmets, epidēmijas, vulkānu izvirdumi, zombiju apokalipse.
Tas viss ir sīkums, salīdzinājumā ar apokalipsi, kas notiek šo pašu mirkli un nīcina mūs no kosmosa.
Globālā sasilšana, kodolkarš, neizārstējamas slimības, ledus laikmets, epidēmijas, vulkānu izvirdumi, zombiju apokalipse.
Tas viss ir sīkums, salīdzinājumā ar apokalipsi, kas notiek šo pašu mirkli un nīcina mūs no kosmosa.
Pirmo reizi viņi tika atklāti 1962. gadā
50 gadu laikā, tika atklāti vairāk, kā 100 000 Visuma “ēdāji”, bet tā kā mūsu tehnoloģijas ir vēl ļoti vājas, tad patieso skaitli mēs vēl nezinām.
Krāmējiet čemodānus ļaudis – notiek Visuma apokalipse.
Lai gan mums nav kur mukt.
Vienīgā izeja ir izveidot tādu tehnoloģiju, kura spēs iznīcināt šos “briesmoņus” un dāvāt kosmosam “otro elpu”.
Kosmosā ir objekti, kurus nav iespējams ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Pie tam viņi ir paši lielākie gaismas avoti Visumā.
Vēl jocīgāk ir tas, ka dēļ šiem objektiem, mūsu Visums burtiski dziest.
Vienkāršāk sakot, tieši šajā momentā, kad jūs lasāt manu rakstu, pasaule jums apkārt mirst.
Kosmosā pastāv tādi objekti, kā melnie caurumi. Viņiem piemīt milzīgs gravitācijas spēks, kurš pilnīgi iesūc sevī visu, kas lido viņam garām, pat gaismu.
Šis brīnums parādās tajā momentā, kad milzīga zvaigzne, kura ir vismaz 3 reizes smagāka par mūsu Sauli.
Kad šāda zvaigzne iztērēs visu savu degvielu, viņa pilnīgi iekritīs sevī, dēļ sava lielā gravitācijas spēka. Apkārti viņai parādīsies tāds kā virpulis, kurš ir līdzīgs, kad izlietnē aiztek ūdens. Visa atlikusī no zvaigznes matērija, sāks sūkt sevī iekšā, tā saucamajā melnajā caurumā.
Kas notiek iekšā? Mums nav zināms
Gadījums, kad nomirst zvaigzne tādos apmēros, viņa vietā parādās supermasīvs melnais caurums. Un ja viņam apkārt būs pietiekami daudz vielas, viņas sāk krist caurumā, iegriežot tās diska formā ar ātrumu, kurš ir ļoti tuvu gaismas ātrumam (aptuveni 300 000 km/s).
Berzes dēļ, vielas sāks izdalīt milzīgu enerģiju, kura izveidos neticami spožu mirdzumu.
Šo parādību arī sauc par Kvazāru.
Šie objekti ir tik spilgti, ka pat visvājākie Kvazāri spīdēs 2 reizes spilgtāk, nekā visa mūsu galaktika. Neskatoties uz to, viņu nevar ieraudzīt ar neapbruņotu aci. Tikai ar superjaudīgu teleskopa palīdzību.
Tas nav tāpēc, ka viņi izstaro nepietiekami gaismas, bet gan tāpēc, ka viņi atrodas pārāk tālu no mums.
Tuvākais Kvazārs tika pamanīts galaktikas centrā “UGC 8058”. Kvazārs “MARKARIAN 231”
Viņš atrodas 600 miljonu gaismas gadu attālumā no Zemes.
Vēl 2015. gadā astronomi atklāja ka jau tagad Visums ražo 2 reizes mazāk enerģijas, nekā tas bija divus miljardus gadu atpakaļ. Šīs parādības cēloņi nav zināmi.
Taču nesen parādījās jauns atklājums. Autors Freds Hamanns teica, ka novērojot pašus tālākos Kvazārus ar BOSS (Baryon Oscillation Spectroscopic Survey) palīdzību, zinātnieki atklāja vienu kopīgu īpašību šiem objektiem.
Vienlaicīgi novērojot 200 Kvazārus, ievēroja to ka viņiem piemīt neparasts un blīvs spektrs. Mēs viņu redzam praktiski bez gāzēm un putekļiem, kuri parasti atrodas apkārt. Tas nozīmē, ka šādi Kvazāri ļoti aktīvi iesūc sevī matēriju un pastāvīgi izmet daļu ārā.
Līdz ar to iztīrot apkārtējo telpu no gāzēm un putekļiem, viņi iznīcina daļu no Visuma materiāliem.
Šis process nevarēja vilkties mūžīgi. Un beigās, daudzas galaktikas “nomira”, pilnībā pārtraucot jaunu zvaigžņu izveidi, pateicoties šo melno caurumu aktivitātei.
Zinātnieki domā, ka tas varētu būt kaut kādā veidā saistīts ar kopējo Visuma izdzišanu. Šie supermasīvie melnie caurumi pilnīgi “apēd” mūsu Visumu.
Taču ir vēl viena lieta. Pateicoties gaismas ātrumam, mēs varam novērot to, kas notika tūkstošiem un pat miljoniem gadu atpakaļ. Tas ir tā, ka tikko zinātnieki atklāj kaut kādu jaunu objektu Visumā, viņi redz viņu burtiski tādu, kāds viņš bija pagātnē. Un jo tālāk no Zemes atrodas objekts, jo senāk ir noticis tas, ko mēs redzam tagad.
Tādā veidā, visas tās galaktikas, kuras “nomira” pateicoties Kvazāriem, pameta mūsu pasauli tūktošiem vai pat miljoniem gadu atpakaļ.
Tad kā var zināt, cik galaktikas pastāv tagad un cik tika “apēstas”, pateicoties šiem melnajiem caurumiem?
Jo sānāk, tas ko mēs redzam tagad, ir pagātne.
Tad kā var zināt, kur ir tagadne?
Kā ieraudzīt realitāti?
* * *
Paldies par uzmanību :)
Tuvākos miljards gadus neviens kvazārs tevi neapēdīs. Ir krietni lieāka varbūtība, ka tev rīt apēdīs kāds Amazones indiānis nevis kvazārs
Ja nopietni runājam, tad rodas iespaids, ka autoram absolūti nav sajēgas, kas ir kvazāri, kādi ir redzamā Visuma mērogi un tā izplešanās, cik niecīgs tajā visā ir gaismas ātrums un ko no tā visa var secināt.
Kvazārs ir supermasīvs melnais caurums. Viņš iesūc sevī visu, kas pagadās pa ceļam. Un nekas vairāk netiek no tā ārā. Kas notiek uz melnā cauruma virsmas, neviens nezin.
Zinātnieki pieļauj, ka tur veidojas pavisam citi fizikas likumi, bet kā jau teicu, neviens īsti nezin, kas tur notiek.
Ir iespēja, ka melno cauru dēļ mēs mirsim. Mēs nevaram izveidot neko, kas nesaturēs kaut ko fizisku, jo mēs dzīvojam tādā pasaulē. Vienīgā iespēja, ka mēs atrodāmies kaut kādā kastītē un esam mazi kā skudriņas kaut kādiem milžiem. Lai cik smieklīgi izklausītos, taču vissss pilnīgi viss kosmoss nu nevarēja vienkārši rasties. To nevarēja uzburt burvis, jo kā gan radās burvis? kā vispār kaut kas radās? Šajā iedziļinoties var bez maz vai sajukt prātā. Kosmoss kaut kur beidzas un tas kaut kā radās. Viss vienkārši nevarēja sākt pastāvēt no nekā.
Vēl paies pāris gadu tūkstoši, kamēr cilvēkiem būs tehnoloģijas pilnīgākai visuma izpētei, ja vien paši sevi ar tehnoloģijām neīznīcinās. Ne tik senā pagātnē Saule griezās ap Zemi, kuru turēj 3 ziloņi uzkāpuši uz milzu bruņurupuča. Tas pats lielais sprādziens ir tikai teorija, bet ne zinātniski pierādīts un visuma izmērs ir tikai aptuveni definēts. 1000 gadus atpakaļ vēl neviens nezināja cik ir kontinetu, tāpat tagad ir ar visumu, zin tikai to daļu kura izpētīta un ko var daļēji pamatot ar teorijām. Bet kā ir patiesībā mēs, vismaz tie kas pašlaik pastaigājas par trešo akmens bluķi no Saules, nekad neuzzināsim.
Man drīzumā būs vēl viens raksts, un es nedaudz pieskaršos šai tēmai. Un pie tam, man ir ļoti daudz tēmas par ko rakstīt, tā ka rakstu būs daudz un pamatīgi.
Jo visu un par visu vienā rakstā nav iespējams uzrakstīt.
Komentāros atstājiet savus viedokļus un izsakiet savas versijas.
Būšu priecīgs izlasīt