Kas notiks ļauns,ja...9

Šobrīd pasaulē reģistrēti aptuveni 400 miljoni mobilo telefonu lietotāju. Arī Latvijā mobilo telefonu lietotāju skaits strauji pieaug. Ja 1995. gadā mobilos telefonus izmantoja tikai nepilni 15 tūkstoši cilvēku, tad šobrīd- jau ir vairāk par 370 tūkstošiem abonentu. Ņemot vērā šos skaitļus un tendences, vai mums ir jāsatraucas par mobilo telefonu ietekmi uz cilvēku veselību vai arī mēs varam mierīgi teikt, ka bezvadu telefoni ir pilnīgi droši? Lielākā daļa cilvēku ir informēti, ka starojums var būt kaitīgs veselībai, taču visbiežāk neko vairāk par to, ka jonizētais starojums var izraisīt ļaundabīgos audzējus, cilvēki tomēr nezin. Šobrīd pasaulē nav pierādījumu tam, vai bezvadu telefoni var vai nevar izraisīt nopietnus veselības traucējumus, taču nav izslēgts, ka kādu dienu tiks publicēti dati par vēlīniem efektiem. Ļaundabīgie audzēji, smagi ceļu satiksmes nelaimes gadījumi, traucēta medicīniskās aparatūras (tai skaitā dzīvības uzturēšanai nepieciešamās aparatūras) darbība – tās ir galvenās diskusiju tēmas, kas tiek apspriestas, runājot par mobilo telefonu ietekmi uz cilvēku veselību. Mobilo sakaru nodrošināšanai tiek izmantoti radioviļņi – nejonizētā starojuma veids, kuru izstaro gan pats mobilais telefons, gan bāzes stacijas, kas nosaka mobilo sakaru tīkla darbību. Katra bāzes stacija (šobrīd Latvijā vairāk par 500) ir raidīšanas un uztveršanas punkts ar nelielu jaudu, ar kuru, izmantojot radioviļņus, “kontaktējas” abonenta aparāts. Jo tuvāk abonentam atradīsies bāzes stacija, jo ātrāk notiks savienojums un saruna būs kvalitatīvāka. Lielāks antenu augstums nodrošina stacijai lielāku darbības zonu, tādēļ visbiežāk radiotorņi atrodas 50-70 m augstumā. Bāzes staciju izstarotie radioviļņi pārklāj kādu noteiktu platību, šo laukumu sauc par pārklājumu, kura izmēri var būt dažādi- no 100 m pilsētās līdz 10-15 km laukos. Radiosignālus var traucēt gan apkārtnes reljefs (piemēram, kalni), gan koki, tādēļ no mobilo sakaru viedokļa antenas būtu ieteicams uzstādīt kalna galā. Bāzes staciju celšanas vietas nosaka, ņemot vērā arī iedzīvotāju blīvumu, tas notiek saskaņā ar Latvijas Republikas likumiem. Mobilais telefons (precīzāk sakot, telefona antena) izstaro radioviļņus arī tad, kad nenotiek zvanīšana un saruna, tādējādi mobilo sakaru tīkls “zin”, kur Jūs esat, kad pienāk Jums adresēts zvans. Telefona aparātā atrodas uztvērējs, kurš uztver signālus, kuri nāk no bāzes stacijas. Šādi bāzes stacija pārbauda, vai abonenta mobilais telefons darbojas optimālā režīmā. Ja režīms, nav optimāls (piemēram, abonents ir nokļuvis ļoti tuvu pārklājuma zonas malai vai arī iegājis ēkā), bāzes stacija dod signālu mobilajam telefonam pastiprināt jaudu. Ap mobilā telefona antenu veidojas elektromagnētiskais lauks, kuru var iedalīt divās daļās – tuvais – 10-15 cm, un tālais – līdz bāzes stacijai. Šis tuvais lauks ir arī atbildīgs par visām mobilo telefonu izraisītām veselības izmaiņām. Arī ap bāzes staciju veidojas tuvais un tālais lauks, taču visbiežāk bāzes stacijas tiek ierīkotas tā, lai lielākā daļa cilvēku nebūtu pakļauta šo tuvo lauku ietekmei. Starojums, kurš rodas ap mobilo telefonu ir neliels – ar šādu starojuma līmeni mēs sastopamies arī ikdienā – tāds veidojas ap televizoru vai mikroviļņu krāsnī. Vienīgā atšķirība ir atttālums. Mēs nekad neskatāmies televizoru 5 vai 10 cm attālumā no ekrāna, un mūsu ķermeņa daļas nenokļūst ieslēgtā mikroviļņu krāsnī. Savukārt, lai izmantotu mobilo telefonu sarunām, mēs esam spiesti to pielikt pie auss. Tātad jau minētā tuvā elektromagnētiskā lauka ietekmei tiek pakļauti tādi orgāni kā smadzenes, auss, dzirdes nervs, siekalu dziedzeri. Ja tiek izmantota hands-free sistēma, telefona aparāts visbiežāk tiek nēsāts pie jostas, tātad tuvā lauka ietekmei tiek pakļauts iegurnis un iegurņa orgāni. Lai gan bezvadu telefonu antenu izstarotais elektromagnētiskais lauks radioviļņu diapazonā nespēj izraisīt tiešus DNS bojājumus, tomēr sarunas laikā dažādas galvas daļas absorbē šo enerģiju, kā rezultātā tiek izsaukta audu uzsilšanas reakcija, kas ir tieši proporcionāla sarunas ilgumam. Bez tam mikroviļņi spēj paaugstināt arī galvas smadzeņu barjeras caurlaidību, tādējādi smadzeņu audos vieglāk nokļūst dažādas vielas (asins plazmas olbaltumvielas, medikamenti). Ja galvas smadzeņu barjerai cauri izkļūst asins plazmas olbaltumvielas, tad var sākties dažādi autoimūni procesi, tiek bojātas nervu šūnas, kas var novest pie demences, priekšlaicīgas novecošanas. Daļa no zinātniekiem šādi izskaidro pieaugošo Parkinsona slimības un Alcheimera slimības gadījumu skaitu. Jāatzīmē, ka pētījumos Vācijā konstatēts, ka sarunas laikā cilvēkam arteriālais asinsspiediens paaugstinās par 5-10 mm Hg, kas nav bīstami veselam cilvēkam, taču ir nopietni cilvēkam ar izteikti paaugstinātu asinsspiedienu (Santini, 1999). Ko tad īsti mobilā telefona lietošana var izraisīt? Ilgstoša, aktīva mobilā telefona lietošana var izraisīt dažādas nespecifiskas un nepatīkamas izjūtas, piemēram, dedzinošu sajūtu deniņu rajonā, pakausī, rajonā ap ausi, vaigu ādā. Šīs sūdzības bieži parādās dažas minūtes pēc sarunas uzsākšanas un var ilgt pat vairākas stundas. Novērotas arī sūdzības par līdzīga rakstura izjūtām jostas rajonā – vietā, kur piestiprināts mobilais telefons, ja tiek lietota hand-free sistēma (Hocking, 1998)). Jāatzīmē, ka dažos pētījumos pierādīta arī atmiņas pasliktināšanās, biežas galvassāpes, samazināta koncentrēšanās spēja, paaugstināts nogurums (Koivisto et al., 2000; Oftedal et al., 2000; Chia et al., 2000). Visas šīs sūdzības galvenokārt saistāmas ar audu uzsilšanu, ko izraisījis mobilā telefona radītais elektromagnētiskais starojums. Jāatzīst gan, ka atmiņas pasliktināšanos, nogurumu, samazinātu koncentrēšanās spēju un galvassāpes var skaidrot arī ar citu faktu – ja mobilo telefonu izmanto darba vajadzībām, tad cilvēks arī ārpus darba laika ir viegli sasniedzams, tādājādi viņam bieži nākas risināt ar darbu saistītās problēmas ārpus darba laika, kas patiesībā neļauj pilnvērtīgi atpūsties. Ne viens vien ārsts arī naktīs neizslēdz mobilo telefonu, lai pacienti (varbūt arī kolēģi) varētu sazvanīt nepieciešamības gadījumā. Minētās sūdzības izteikti var samazināt cilvēka darba spējas, tomēr nav nopietns drauds veselībai. Daudz nopietnāka problēma ir ļaundabīgo audzēju attīstība (Hardell et al., 1999). Šobrīd pasaulē tiek veikti daudzi epidemioloģiski pētījumi, kas meklē sakarību starp mobilo telefonu lietošanu un dažādas lokalizācijas audzējiem (Blettner M and Schlehofer, 1999). Par kritiskajiem orgāniem tiek uzskatītas galvas smadzenes (deniņu un pakaušu daivas), dzirdes nervs, siekalu dziedzeri (anatomiskās lokalizācijas dēļ) un asinsrades orgāni (augstās šūnu jūtības dēļ). Diskusijas joprojām turpinās par to, vai mobilā telefona lietošanu var cēloniski saistīt ar audzējiem; Pasaules Veselības organizācija (PVO) tērē miljoniem dolāru, taču epidemioloģiskos pētījumus veikt ir ļoti grūti. Tam ir vairāki iemesli – mobilo telefonu lietošana pasaulē strauji pieaugusi tikai pēdējo desmit gadu laikā (GSM sistēma), kā rezultātā ekspozīcijas laiks ir samērā neliels. Bez tam grūti ir savākt precīzu informāciju par mobilā telefona lietošanu (kopējais ilgums minūtēs; lietotā telefona modelis- visbiežāk tie ir vairāki modeļi; pie kuras auss biežāk lietots telefons; cik ilgi pie katras auss utt.). Vēl liela problēma ir kontroles grupa – tātad cilvēki, kuri nelieto mobilos telefonus. Zinot, to ka pasaulē lavīnveidīgi pieaug abonentu skaits, viegli saprast, ka bieži cilvēks no kontroles grupas kļūst par mobilā telefona lietotāju, līdz ar to nav iespējams veikt ticamu rezultātu salīdzināšanu. Pārdomām var minēt arī tādus faktus, ka arvien vairāk dažādu valstu tiesās nonāk lietas pret mobilo telefonu ražotājiem ar kompensācijas prasību cilvēkiem, kuriem ir attīstījies galvas smadzeņu audzējs un kuri to saista ar intensīvu mobilā telefona lietošanu. Arī mobilo telefonu ražotāji nesnauž- šobrīd jau iespējams iegādāties dažādus aizsarglīdzekļus (protektorus), kas samazina antenas izstarotā elektromagnētiskā lauka intensitāti līdz pat 80%, neietekmējot paša telefona aparāta darbību (tādējādi arī sakaru kvalitāti). Saprotams, ka to var uztvert gan kā faktu, ka ražotāji atzīst, ka mobilā telefona lietošana var kaitīgi ietekmēt lietotāja veselību, gan kā reklāmas triku. No otras puses, galvas smadzeņu audzēji un citas ļaundabīgās saslimšanas attīstās arī cilvēkiem, kuri nekad nav lietojuši mobilos telefonus. Jāatzīmē, ka mobilie telefoni spēj ne tikai tieši iedarboties uz cilvēka veselību, bet arī ietekmēt dažādas ierīces, kas nodrošina veselības stāvoki. Ne par velti bieži intensīvās terapijas un reanimācijas nodaļas durvis rotā uzraksts par nepieciešamību izslēgt mobīlos telefonus. Literatūrā aprakstīta mobilo telefonu ietekme uz tādu medicīnas aparatūru kā ierīces, kas paredzētas dialīzes veikšanai, mākslīgās elpošanas nodrošināšanai, defibrillācijai, automātiskajiem medikamentu dozētājiem (Hietanen et al., 2000; Irnich and Tobisch, 1998; Glenister, 1998). Lai gan uzskata, ka minimālais drošais attālums ir 1,5-2 metri, tomēr šobrīd pasaulē domā par tādas aparatūras ražošanu, kas būtu droša pret mobilo telefonu izstarotā elektromagnētiskā lauka ietekmi. Īpaša uzmanība jāpievērš bezvadu telefonu ietekmei uz kardiostimulatoru darbību. Lai gan domājams, ka tikai vienam no katriem 100000 pacientiem ar kardiostimulatoriem rodas problēmas (galvenokārt ritma traucējumi) (Irnich et al., 1996), ko izraisa mobilā telefona lietošana, pasaulē tiek veikti arvien vairāk pētījumu par šo tēmu. Viens no secinājumiemkardiostimulatoru darbība var tikt traucēta, ja telefona aparāts atrodas tuvāk par 20 cm, tādēļ pacientiem nav ieteicams nēsāt telefona aparātus uzvalku vai jaku krūšu kabatās (Trigano et al., 1999). Pasaulē ir plašas diskusijas par to, kā mobilā telefona lietošana ietekmē autovadītāju reakcijas ātrumu, tādējādi arī ceļu satiksmes drošību (Alm and Nilsson, 1994). Jāatzīst, ka risks ciest nelaimes gadījumā, lietojot mobilo telefonu un vadot automašīnu vienlaicīgi, ir vairākus tūkstošus reizes lielāks nekā iegūt elektromagnētiskā starojuma izraisītus veselības traucējumus. Pat tad ja autovadītājs lieto hands-free sistēmu, viņa reacijas laiks pagarinās vidēji par 0,5-1 sek, kas atkarīgs no tā, vai autovadītājs tikai sarunājas pa telefonu vai arī izmanto telefona aparāta taustiņus, kā rezultātā skatiens tiek novērst no satiksmes. Tas nozīmē, ka arī hand-free sistēma pilnībā neatrisina ceļu satiksmes drošības problēmas, kas rodas mobilo telefonu lietošanas dēļ (Lamble et al., 1999). Ja reiz cilvēks ir sācis lietot mobilo telefonu, ir gandrīz neiespējami, ka viņš atteiksies no šīs iespējas. Tādēļ varbūt būtu vērts ieklausīties dažos ieteikumos, kā pareizāk izvēlēties un lietot šos bezvadu telefonus: nerunājiet ilgi, labāk zvaniet bieži; mobilos telefonus lietojiet īsām sarunām, parastos – garām; izmantojiet mobilos telefonus, kuriem antenas ir ārpus paša telefona, vēl labāk, piemēram, automašīnu antenas; izmantojiet hands-free sistēmu ne tikai braucot automašīnā (kas ir obligāti), bet arī citos brīžos, piemēram, nēsājot mobilos telefonus pie jostas; nepērciet bērniem mobilos telefonus un neļaujiet viņiem ilgi runāt, jo bērniem turpinās centrālās nervu sistēmas attīstība; grūtniecības laikā nenēsājiet telefona aparātus pie jostas, lai gan nav pierādīta elekromagnētiskā lauka teratogēnā ietekme, tomēr notiek augļa attīstība, kas var tikt ietekmēta. Bez tam mums visiem ir jācer, ka kādu dienu neatklāsies kādas vēlīnas, nelabvēlīgas sekas, jo šobrīd mobilie telefoni pirms laišanas apgrozībā netiek pārbaudīti kā jauni medikamenti vai medicīnas aparatūra.