Nelieli sveķu gabaliņi, ko arheologi atraduši seno apmetņu izrakumos, nav nekas cits kā pirmā košļājamā gumija. Senajā Grieķijā un Tuvajos Austrumos mastikas pistācijas sveķus košļāja, lai tīrītu zobus. Savukārt maiju cilts indiāņi šā paša iemesla pēc izmantoja sapodillas koka sulu.
Priedes un bites
Rūpnīcā pirmo košļājamo gumiju izgatavoja 19. gs. vidū. Atjautīgie amerikāņi brāļi Kērtisi iedomājās, ka var pārdot porcijās sapakotus priežu sveķu un bišu vaska maisījuma gabaliņus. Kad bija gūti pirmie panākumi, 1850. gadā brāļi izlēma paplašināt ražošanu. Viņi sveķiem pievienoja dažādus parafīna aromatizētājus, kas piešķīra specifisku garšu, un izlaida dažādas košļeņu markas ar interesantiem nosaukumiem, piemēram, “Amerikāņu karogs”, “Priežu maģistrāle” un “Jenkiju priede”. Tomēr Kērtisu košļenei bija liels mīnuss — ilgāk glabājot, tā sacietēja un bija jāizmet.
Kaučuka ēra un cukurs
Viljams Finlijs Sempls 1869. gadā patentēja kaučuka košļājamo gumiju, taču viņam ar ražošanu īsti neveicās. Un šī košļene tā arī nenonāca pie košļātājiem. Toties paveicās citam amerikānim — Ņujorkas štata iedzīvotājam Tomasam Adamsam, kas reiz par lētu naudu bija nopircis tonnu kaučuka un, nezinādams, ko lai dara ar to visu, riskēja. Viņš savās mājas savārīja nelielu kaučuka gabaliņu un izveidoja košļeni. Tām bija pieprasījums, tāpēc 1871. gadā pēc ražošanas aparāta patentēšanas sākās liela rosība – košļeņu lielražošana.
Galu galā par košļāšanas paraduma ieviešanos tomēr jāpateicas Viljamam Vriglijam, kas vairāk nekā pirms 100 gadiem pilnveidoja ražošanas procesu un izlaida košļeni “Wrigley`s Spearmint”, bet gadu vēlāk arī “Wrigley`s Juicy Fruit”, kas vēl līdz šim ir košļeņu līderis pasaulē. Vriglijs pirmo reizi sajauca košļājamo gumiju ar c
