Kad Krievija pamatīgi nobiedēja Ameriku 1957. gada 4. oktobrī42

Bez Tihonravova komandas līdzīgus pētījums 1953. gadā satelītu izpētē uzsāka vēl  viena cita PSRS Zinātņu akadēmijas grupa, kuru vadīja izcils matemātiķis Mstislavs Keldišs, kas guva aizvien lielāku popularitāti Padomju Savienības zinātnieku aprindās. Keldišs vadīja matemātiķu vienību Steklova Matemātikas Institūtā, kur viņš izveidoja ļoti talantīgu jauno matemātiķu komandu, kas lika matemātiskos pamatus padomju kosmosa programmai.

Sākotnējiem satelītu pētījumi būtu bijuši veltīgi , ja Padomju savienības inženieriem nebūtu bijis tik veiksmīgs progress raķešu izstrādē 1950. gada sākumā. Padomju Savienības galvenais raķešu izpētes institūts Nr.88 atradās Maskavas priekšpilsētā Kaļiņingradā , kur galvenais raķešu dizainers Sergejs Koroļovs un inženieru komanda pakāpeniski strādāja pie vairāku pakāpju ballistiskajam raķetēm sākot ar R-1 (padomju vācu A4 kopija), R-2, un pēc tam R-5, un tās samazināto kodolraķetes versiju, R-5M. Vēlākajam raķetēm darbības rādiuss bija aptuveni 1200 km. 

Nākamais solis raķešu izstrādē bija darbs pie tādām ballistiskajām raķetēm, kas spētu pārvarēt starpkontinentālo attālumu. Līdz 1953 Koroļova dizaineru birojs, sadarbībā ar vairākām citām pētijumu un attīstības organizācijām, starpkontinentālo raķešu pētniecības prioritāti noteica divos dažādos izpētes virzienos: ballistiskās un kruīza raķetes. Pēc rūpīgas pārbaudes visiem iespējamiem variantiem, 1954. gada 20. maijā Padomju valdība oficiāli apstiprināja trīs starpkontinentālo raķešu projektus, no kuriem viens bija SKBR R-7 zināma Koroļova komanda tika iecelts par galveno R-7 izstrādātāju. R-7 raķetes izstrādē bija iesaistītas vēl simtiem citas rūpnīcas no visas Padomju Savienībās. Kruīza raķešu projekti Burya un Buran, noritēja  Keldiša NII-1 aviācijas pētniecības institūta vadībā.

1954. gada maijā galvenais padomju savienības raķešu inženieris Sergejs Koroļovs padomju valdībai nosūtīja pieteikumu ar lūgumu apstiprināt iespēju darboties pie Pavadoņu izstrādes. Tomēr padomju vadītāji atbildēja uz šo lūgumu tikai divus gadus vēlāk 1956.gada janvārī. Jautājums ir, kas tad īsti notika šo divu gadu laika un kāpēc padomju valdība beidzot bija pretim nākoša Koroļova lūgumam par satelīta izveidi ? Pateicoties jauniem pierādījumiem - atslepenotiem dokumentiem no diviem Krievijas valsts arhīviem  beidzot ir izdevies noskaidrot, ka Pavadoņa apstiprināšanai ļoti svarīgi bija divi datumi, katrs gandrīz ar viena gada starplaiku: 1954. gada 10. augusts un 1955. gada 8. augusts. 1954. gada 10. augustā Padomju Savienības valdība apstiprina ierobežotu pētniecības darbu kosmosa izpētei un 1955. gada 8.augustā padomju valdība apstiprina sarežģīta zinātniskā satelīta projektu. Pirms Pavadoņa abām valstīm bija ļoti līdzīgi plāni kosmosa iekarošanā un izpētē. Atslepenotie dokumenti liecina par to, ka sākumā liela loma cīņai par kosmosa iekarošanu bija tieši presei abās lielvalstīs Amerikā un Krievijā. Darbs pie Pavadoņa sākās 1950. gada ar Mihaila Tihonravova un viņa vadīto zinātnieku komandu, kas veica pirmos nopietnos pētījumus par iespējamo zemes mākslīgo pavadoņu konstrukciju un to iespējamajām misijām nākotnē. 1954. gada 27. maijā galvenais raķešu dizaineris Sergejs Koroļovs padomju savienības valdībai nosūtīja savu pirmo lūgumu apstiprināt iespēju strādāt pie satelīta izstrādes. Koroļova lūgumam bija pievienoti Mihaila Tihonravova komandas veikto pētījumi saīsināta versija. 1954. gada tika izstrādāts satelīta koncepts un 1955.gada Koroļovs, Tihonravovs un viņu kolēģi izstrādāja detalizētus plānus tālākai satelīta izstrādei. 1956.gada 30.janvārī padomju valdība beidzot oficiāli apstiprina relatīvi sarežģīta satelīta izstrādi, kas būtu paredzēts zinātniskiem pētījumiem un varētu tiktu palaists zemes orbītā Starptautiskā Ģeofiziskā Gada SĢG ietvaros no 1957 līdz 1958. gadam. 1954. gada pateicoties SKBR beidzot parādījās iespēja tās pielietošanai, lai nogādātu kādu objektu orbītā. Kad Koroļovam bija pilnīgi skaidrs, ka Padomju Savienības valdība gatavojas apstiprināt  SKBR programmu viņš mobilizēja savu atbalsta pamatu un sāka gatavot oficiālu priekšlikumu, pirmajos četros 1954. gada mēnešos viņš konsultējās ar vairākiem ietekmīgiem Padomju Savienības cilvēkiem, aizsardzības , militārajā un zinātnieku komūnā. Koroļovs ierosināja rīkot neoficiālas sanāksmes ar  Tihonravova un Keldiša zinātnieku grupām, lai varētu diskutēt par problēmām satelītu izstrādē. Divās tikšanās reizes 1954. gada 16. martā un 25. maijā saveda kopā vairākus nozīmīgus zinātniekus , kam bija liela interese par satelīta izstrādi. Pēdējā sanāksmē piedalījās arī pasaules slavenais padomju kodolieroču  fiziķis un nākotnes Nobela prēmijas laureāts Pjotrs Kapica. Pēdējā 3 stundu ilgā sanāksme notika pie Zinātņu Akadēmijas prezidenta Aleksandra Nesmejanova, kas parakstīja plānu valdībai ar lūgumu apstiprināt nepieciešamo darbu Pavadoņa  izstrādes uzsākšanai. Tomēr ne visi bija gatavi atbalstīt Pavadoņa izstrādi, savās dienasgrāmatas Tihonravova atzīmēja , ka neviens no institūta priekšniekiem īsti tā arī neko nesaprata un Koroļevam palika iespaids, ka viņš nesaņems nekādu institūta atbalstu, ka tas bija iepriekš solīts viņš vēl ar smagu nopūtu piebilda "Man to jau vajadzēja paredzēt" Taču Nesmejanova atbalsts tomēr izrādījās ārkārtīgi nozīmīgs.

Fakts : Mstislavs keldišs ir dzimis Latvijā un pie Latvijas Universitātes atrodas viņam veltīts piemineklis !

1957. GADA 4. OKTOBRA NOTIKUMI PSRS UN ASV

Kazahstanā PSRS Aizsardzības ministrijas 5. zinātniskās pētniecības poligonā (tagadējais Baikonuras kosmodroms) 4. oktobra naktī noritēja pēdējie sagatavošanas darbi pie SKBR R-7 palaišanas, kuras pašā galā bija ievietots Pavadonis 1. Lielas prožektoru gaismas apgaismoja raķetes palaišanas platformu, ap kuru rosījās apkalpojošais personāls, kas veica savus pienākumus. Aptuveni vienu stundu pirms raķetes palaišanas galvenais Padomju Savienības raķešu dizainers Sergejs Koroļovs bija  ļoti noraizējies, viņš pēkšņi lika savam kolēģim galvenajam zemes mākslīgo pavadoņu dizaineriem Khoiakovam un  vēl vienam militārajam izmēģinātajam no  raķešu palaišanas  komandas doties uz raķetes platformas pašu augšu un pārbaudīt visu iespējamo, tas bija ļoti neierasti un iespējams arī bīstami dzīvībai, bet Khokiamovs izpildīja šo rīkojumu bez iebildumiem. Operācija tika vadīta no pētniecības poligona bunkura kurā atradās seši kontroles komandu paneļi. Katru kontroles paneli vadīja viens vai divi operatori, katrs atbildīgs par kādu noteiktu raķetes darbību. Divi paneļi kontrolēja raķetes dzinējus, vēl divi paneļi borta bateriju uzlādi, palaišanas platformas ugunsdzēšanas sistēmu un panelis, lai sekotu līdzi satelīta izmaiņām pēdējā SKBR R-7 ar zemes debesīm saistītajā trajektorija. 15 minūtes pirms palaišanas visa teritorija ap palaišanas platformu tika evakuēta. 5 minūtes vēlāk galvenie Padomju Savienības raķešu dizaineri Sergējs Koroļovs, Voskresenskis, Nosovs un daži citi pievienojās komandas biedriem bunkurā. Voskresenskis un Nosovs ieņēma savas vietas bunkurā pie periskopiem, skaļrunis ziņoja, ka līdz startam palikušas 10 minūtes. Bunkurā izņēmuma kārta tikai operatori drīkstēja sēdēt, pārējie visi stāvēja, izņemot N.A. Piļiugins un S.P. Koroļovs, kam bija atļauts sēdēt. "Sputņik 1"  nesējraķetes R-7 Starts notika 1957. gada 4. oktobrī 19.28.34 UTC, jeb pēc Maskavas laika 00.28.34, 5. oktobrī.Pēc veiksmīga raķetes starta Sergejam Koroļovam tika atļauts smēķēt bunkura iekšienē. Tikmēr cita komanda bija speciāli  aprīkotā kravas mašīna, netālu no bunkura.Kravas mašīna sēdēja Pavadoņa 1 radiobākas izveidotāji Vjačeslavs Laps un Konstantīns Gringauzs, kas bija uzkonstruējuši Pavadoņa radio raidītājus, viņi  sēdēja ar austiņām uz ausim, gaidot saņemt signālus no debesīm, kad beidzot tika dzirdēti vāji pīkstieni, kas pieņēma skaļumu ar katru sekundi. Cilvēki ārpus kravas mašīnas bija sajūsma, signālus bija uztvērusi viena no Kazahstanas radiostacijām un ierakstījusi lentē. Nekavējoties tika zvanīts Koroļovam uz bunkuru, lai nodotu šo priecīgu ziņu un apstiprinātu, ka Pavadonis ir veiksmīgi nonācis zemes orbītā. Lai gan Pavadoņa nogādāšana zemes orbītā bija ārkārtīgi nozīmīgs notikums cilvēces vēsturē ar kuru sākās kosmosa ēra un iesākās cīņa starp PSRS un ASV par kosmosa iekarošanu. Profesors Asifs Sidikī uzskata, ka Padomju savienība pašā sākumā tā arī īsti neizprata "Sputņik 1"  būtisko nozīmi un kādu iespaidu tas atstās uz visu cilvēci - it īpaši uz ASV. Pat galvenie inženieri Koroļovs, Tihonravovs, Keldišs un padomju savienības valdības birokrāti, kā Riabikovs, Kruničēvičs un Ustinovs, nedz cilvēki, kas tieši bija iesaistīti  notikumos kuri noveda pie  pirmā Pavadoņa izveides.Tobrīd neviens vēl nespēja iedomāties, kas notiks tālāk, visi darīja savu darbu un pildīja pienākumus, dzīvojot cauri sarūgtinājumiem un priekiem. Inženieriem šis notikums bija tikai kārtējais R-7 raķetes izmēģinājums un dienas darbs. Neviens negaidīja neko lielāku par vietējā mēroga publicitāti un nekas neliecināja par šī notikuma internacionālo mērogu. Par šo notikumu tika paziņots Ņ. Hruščovam  un viņa palīgs ieslēdza radio aparātu un noregulēja to uz attiecīgo frekvenci kurā varēja dzirdēt Pavadoņa radiobākas signālus. Pēc paklausīšanās Pavadoņa pīkstienos N. Hruščovs noteica tik vien kā "Šī bija laba diena" un devās gulēt. Arī 1957.gada, 5.oktobra PSRS laikrakstā "Pravda" par Pavadoni parādās tikai samērā skopas ziņas, ka padomju savienība ir veiksmīgi nogādājusi zemes orbītā pirmo cilvēku veidoto ZMP,  tobrīd tajā svarīgākais notikums ir gatavošanās ziemai.

TAS PATS 4.OKTOBRIS TIKAI NOTIKUMI ASV

1957. gada 4. oktobra vakarā aptuveni piecdesmit amerikāņu zinātnieki biji iesaistīti starptautiska ģeofiziskā gada svinībās, ko rīkoja zinātnieku Krievijas kolēģi Padomju Savienības vēstniecībā - Vašingtonā. Dažas minūtes pirms pulksten septiņiem pasauli pāršalca satriecošas ziņas, ko raidīja Maskavas radio par to, ka Padomju Savienība ir palaidusi pasaulē pirmo zemes mākslīgo pavadoni, ko tā dēvē par Pavadoni . Amerikāņu zinātnieki bija ļoti pārsteigti un Doktors Džons Hagans, (Vagnuard) projekta vadītājs zināja to, ka amerikāņu pirmais zemes mākslīgais pavadonis nebūs gatavs vēl līdz 1958. gada beigām, lai gan Amerikas valdība jau vairākas reizes iepriekš bija paziņojusi par to, ka ASV būs pirmā kosmosā un jau īpaši sagatavota astronomu komanda bija nokomplektēta, priekš tā sauktās operācijas mēness vērošana (Moonwatch), kas būtu paredzēta, lai varētu sekot līdzi amerikāņu (Vanguard) zemes mākslīgajam pavadonim, kad tas nonāktu zemes orbītā. Doktors Frederiks Vipils no Smitsonijas Astrofizikas Observatorijas Bostonā, steidzīgi lidoja prom no Vašingtonas pēc SĢG sanāksmes, kad viņš saņēma ziņas par Pavadoni. Kad viņš saņēma šis ziņas tā nekavējoties noorganizēja mēness vērotāju komandu, lai tā sekot padomju savienības mākslīgajam zemes pavadonim debesis. Drīz vien mēness vērotāju komanda bija spējīga sekot līdzi Pavadonim, izmantojot tā radio signālus. Drīz vien mēness vērotāju komandas teleskopi varēja noverot arī padomju savienības daudzpakāpju ballistiskās nesējraķetes pēdējo daļu, kas bija nogādājusi Pavadoni zemes orbītā un tur arī palikusi kopā ar to, tomēr pašu Pavadoni tā arī neizdevās ieraudzīt, jo tas bija nokrāsots melnā krasā. Tā īpaša funkcija bija pīkstieni no kosmosa, ko uztvēra komerciālās radio stacijas visā pasaulē un translēja tos tālāk.Tikai padomju zinātnieki  bija spējīgi atkodēt šos pīkstienus. Tomēr šo pīkstienu ieraksts lentē 4. oktobrī palīdzēja A. A. Blaganrovam, galvenajam padomju zinātniekam, kas tobrīd piedalījās SĢG pieņemšana, Padomju Savienības vēstniecība, palīdzēja apstiprināt faktu, amerikāņu SĢG (Starptautiskais Ģeofiziskais gads) komandai, ka patiešām tas ir Padomju Savienības radītais Pavadonis, "tā ir balss" viņš teica "es to pazīstu". Satriektie amerikāņu zinātnieki steidzās apsveikt savus krievu kolēģus, amerikāņu fiziķis Lloids Berkners noturēja tostu par godu Pavadonim, Jozefs Kaplans , Amerikas nacionālas SĢG komitejas priekšsēdis, nosauca to par ievērojamu sasniegumu, cits amerikāņu zinātnieks teica, ka mēs jūtamies ļoti pacilāti, ka tas atrodas tur augša. Varbūt, ka vēsture būtu savādāka, ja R-7 raķeti būtu piemeklējušas nopietnākas problēmas un tā nebūtu veiksmīgi sasniegusi zemes orbītu, tas iespējams nozīmētu arī Padomju Savienības zinātnieku satelītu izpētes programmas beigas uz kādu laiku, R-7 raķetes lielo izmaksu dēļ. Padomju Savienības valdība sākotnēji nespēja novērtēt zemes mākslīgo pavadoņu īpašo nozīmi. Galu gala R-7 raķetes izveides galvenais mērķis bija radīt ieroci, kas spētu nogādāt atombumbu uz ASV, bet zemes mākslīgais pavadonis radās tikai, ka R-7 raķetes blakusprodukts, pateicoties cilvēkiem kuri sapņoja par kosmosa iekarošana un arī spēja saprata kosmosa iekarošanas nozīmi un, kas nepadevās stingrajam režīmam bet pielika visas savas pūles, lai īstenotu savus sapņus un meklēja visas iespējas, kā realizēt savus sapņus realitātē.  ASV jau iepriekš bija nopietni gatavojusies zemes mākslīgo Pavadoņu izveidei, taču ASV neveicās ar piemērotas raķetes izstrādi, jo tā nevēlējas sākotnēji izmantot tobrīd visjaudīgāko Vernera Von Brauna radīto raķeti, kas bija speciāli paredzēta kodollādiņiem, tā vieta tika izvēlēts civilās raķetes projekts, ko piedāvāja jūras kara flotes inženieri, jo ASV uzskatīja , ka šāda "civilā raķete" būtu daudz labāka, lai neizraisītu konfliktus. Tāpat arī Eizenhaures saprata, ka ASV ir jāpagaida, kad pirmo soli kosmosa iekarošanā spers PSRS, jo ja to izdarītu ASV, tad attiecības starp PSRS un ASV varētu tikai krietni pasliktināties.

Fakts : Sputņik 1 bija nokrāsots melnā krāsā un ar optiskajām ierīcēm to nebija iespējams novērto, spīdīgais objekts, ko varēja redzēt debesīs bija  viena no daudzpakāpju ballistiskās nesējraķetes pēdējās daļas, kas bija nogādājusi Pavadoni zemes orbītā un tur arī palikusi kopā ar to.

PAVADONIS, MEDIJI UN SABIEDRĪBA

1954. gada 27. maijs. Galvenais Padomju Savienības raķešu dizainers Sergejs Koroļovs nedēļu pēc tam, kad Padomju Savienība bija apstiprinājusi daudzpusīga darbu uzsākšanu pie R-7 SKBR izstrādes, nosūta īsu vēstuli svarīgākajiem padomju savienības militārās rūpniecības līderiem.  Savai vēstulei viņš pievienoja saīsinātu padomju rakešu un kosmisko aparātu konstruktora Mihaila Tihonravova  pētījumu versiju  par satelītu izpēti, kā arī vairākus tulkotus rakstus no amerikāņu preses, par tās iespējamajiem virzieniem šajā izpētes jomā. Savā vēstule Koroļovs rakstīja:  "Es vēršu jūsu uzmanību uz biedra M. K. Tihonravova pētījumiem par "Zemes Mākslīgo pavadoni" , kā arī pārsūtu  materiālus no ASV preses par to, ko tā plāno darīt šajā izpētes lauciņā. Pateicoties jaunās SKBR R-7 veiksmīgajai attīstībai mēs tuvākajā nākotnē varēsim runāt arī par iespēju izstrādāt zemes mākslīgo pavadoni... Man šķiet, ka šobrīd tas būtu savlaicīgi un lietderīgi organizēt zinātnisko pētījumu departamenta NII-88 dalību pie plašākas un detalizētākas zemes mākslīgo pavadoņu izpētes un ar tiem saistīto problēmu risināšanu.  Es gaidu Jūsu lēmumu ".Savā atskaitē K. M. Tihonravovs ieteica , ka padomju kosmosa programmu vajadzētu uzsākt ar 3 mērķiem vienlaicīgi.Palaist "vienkāršo satelītu"  , kas svērtu aptuveni 1.3 tonnas un orbītā atrastos  170 x 1100 km augstumā; Attīstīt iespējas cilvēku orbitālajiem lidojumiem un; izveidot atgriešanās kapsulu ar kuras palīdzību varētu atgriezties uz zemes.Tālākie nākotnes mērķi ietvertu pilotējama orbitālā kosmosa kuģa, kosmosa stacijas izveidi un pētījumus par iespējam lidot uz Mēnesi. 5. oktobris, 1957. PSRS lielībnieku laikrakstā "Pravda" par pirmo zemes mākslīgo Pavadoni  parādās ziņa, ka padomju savienība ir veiksmīgi nogādājusi zemes orbītā pirmo cilvēku veidoto zemes mākslīgo pavadoni, kaut arī Padomju Savienības ziņu aģentūras TASS Pavadoņa pieteikums atrodas uz laikraksta "Pravda" pirmās lapaspuses, šis notikums nav atspoguļots kā pats svarīgākais notikums. Tobrīd "Pravda"  centrālais notikums ir gatavošanās ziemai.Laikrakstā "Pravda" Pirmajā TASS Pavadoņa pieteikuma tiek vienīgi pieminēts Konstantīns Ciolkovskis kurš bija pirmais, kas aplūkoja cilvēka došanos kosmosā no visdažādākajiem aspektiem, no filozofiskās un pasaules uzskata jomas līdz tādām praktiskām lietām kā kosmosa kuģu dzīvības nodrošināšanas sistēmas, skafandri un iespējamo atbrīvošanos no cilvēku izdalītajiem atkritumiem. Tomēr neviens no galvenajiem Padomju Savienības raķešu un Pavadoņu dizaineriem pirmajā pieteikumā un arī turpmākajos gados netiek pieminēts, jo Padomju Savienība savus galvenos inženierus tur slepenība. Tā  uz sanāksmēm un tikšanās reizēm ar žurnālistiem sūta cilvēkus kuriem ar šīm jomam vispār nav nekāda sakara, dodot tiem iepriekš sagatavotu informāciju, ko drīkst tiek un ko ir apstiprinājusi un cenzējusi Padomju Savienība. Pārsvarā pirmajā Pavadoņa pieteikumā 1957. gada 5. oktobra laikrakstā "Pravda" ir neliela un nepārāk būtiska informācija par tā tehniskajiem parametriem un par to, ka Padomju Savienība plāno palaist vēl citus zemes mākslīgos pavadoņus starptautiskā ģeofiziskā gada ietvaros.

Fakts : Pēc sputņik palaišanas ASV krasi palielinājās pieprasījums pēc binokļiem !

5. oktobris, 1957. PSRS lielībnieku laikrakstā "Pravda" par pirmo zemes mākslīgo Pavadoni  parādās ziņa, ka padomju savienība ir veiksmīgi nogādājusi zemes orbītā pirmo cilvēku veidoto zemes mākslīgo pavadoni, kaut arī Padomju Savienības ziņu aģentūras TASS Pavadoņa pieteikums atrodas uz laikraksta "Pravda" pirmās lapaspuses, šis notikums nav atspoguļots kā pats svarīgākais notikums. Tobrīd "Pravda"  centrālais notikums ir gatavošanās ziemai. Laikrakstā "Pravda" Pirmajā TASS Pavadoņa pieteikuma tiek vienīgi pieminēts Konstantīns Ciolkovskis kurš bija pirmais, kas aplūkoja cilvēka došanos kosmosā no visdažādākajiem aspektiem, no filozofiskās un pasaules uzskata jomas līdz tādām praktiskām lietām kā kosmosa kuģu dzīvības nodrošināšanas sistēmas, skafandri un iespējamo atbrīvošanos no cilvēku izdalītajiem atkritumiem. Tomēr neviens no galvenajiem Padomju Savienības raķešu un Pavadoņu dizaineriem pirmajā pieteikumā un arī turpmākajos gados netiek pieminēts, jo Padomju Savienība savus galvenos inženierus tur slepenība. Tā  uz sanāksmēm un tikšanās reizēm ar žurnālistiem sūta cilvēkus kuriem ar šīm jomam vispār nav nekāda sakara, dodot tiem iepriekš sagatavotu informāciju, ko drīkst tiek un ko ir apstiprinājusi un cenzējusi Padomju Savienība. Pārsvarā pirmajā Pavadoņa pieteikumā 1957. gada 5. oktobra laikrakstā "Pravda" ir neliela un nepārāk būtiska informācija par tā tehniskajiem parametriem un par to, ka Padomju Savienība plāno palaist vēl citus zemes mākslīgos pavadoņus starptautiskā ģeofiziskā gada ietvaros.