Spoguļus pazina jau senajā Ēģiptē, kur tos izgatavoja no bronzas un sudraba. Vēlāk spoguļus izmantoja arī senie grieķi un romieši. Tie bija nedaudz izliekti metāla, bronzas vai sudraba diski, kas atstaroja gaismu no to pulētās virsmas. Starp citu, vislabāk gaismu atstaro sudrabs, bet tam ir savs trūkums — ar laiku metāls kļūst nespodrs. Pirmie spoguļi bija nelieli, parasti ar rokturi. Lielie spoguļi, kur cilvēks var sevi apskatīt pilnā augumā, parādījās tikai mūsu ēras 1. gadsimtā. Mazos spogulīšus līdz pat viduslaikiem izmantoja arī ķelti, kas šo modi bija aizņēmušies no romiešiem. Tā drīz vien cilvēki spoguļojās visā Eiropā.
16. gs. Venēcijā alķīmiķu laboratorijās tika izgudrots, kā izgatavot spoguļus pēc jaunas metodes. Stikla loksni pārklāja ar alvas šķīdumu dzīvsudrabā, kas atstaroja gaismu. Lai arī šī metode tika turēta lielā slepenībā, jau 17. gs. šādus spoguļus izgatavoja arī Londonā un Parīzē. Jāsaka gan, ka spoguļi bija ļoti dārgi — it īpaši lielie un greznie mākslas darbi, kas rotāja karaļnamus.
1835. gadā vācu ķīmiķis Justuss fon Lībigs atklāja, ka stiklu var pārklāt ar metālisko sudrabu. Tagad spoguļu izgatavošanai izmanto arī alumīnija pārklājumu.
