Jauni dati, ko ieguvuši amerikāņu zinātnieki, liecina par to, ka mūsu planētas pavadonis Mēness nav veidojies, Zemei saduroties ar kādu lielu kosmisku objektu, lai gan šī teorijā jau ilgu laiku tiek uzskatīta par vadošo teoriju Mēness rašanās sakarā.
Kā liecina raksts zinātniskajā žurnālā Science, pētnieki no jauna izanalizējuši 1972. gada kosmiskajā ekspedīcijā iegūtos Mēness grunts paraugus un nonākuši pie secinājuma, ka Zemes pavadoņa garozā ir aptuveni simts reizes vairāk ūdens, nekā tika uzskatīts līdz šim. Tieši tas arī licis pārskatīt priekšstatus par Mēness dzīļu ķīmisko sastāvu un tā "dzimšanas" apstākļiem, jo gadījumā, ja Mēness būtu radies spēcīga trieciena un enerģijas lādiņa rezultātā, visam ūdenim uz tā būtu jāiztvaiko.
Salīdzinot ar meteorītiem, Zeme un citas Zemes grupas planētas satur salīdzinoši nelielu ūdens daudzumu, bet vēl mazāk ūdens ir Mēness gruntī, tāpēc iepriekš šis fakts tika uzskatīts par pietiekamu pamatu, lai izvirzītu hipotēzi, ka Mēness ir radies divu protoplanetāru ķermeņu sadursmes rezultātā.
Tomēr tagad zinātnieku grupa Erika Hoirija vadībā no Kārnegi institūta Vašingtonā noskaidrojusi, ka iepriekšējie aprēķini par ūdens daudzumu Mēness gruntī ir bijuši nepareizi.
Šie zinātnieki ar Apollo-17 kosmosa kuģi 1972. gadā atvestajā grunts paraugā atraduši magmu - vulkāniskas izcelsmes oranžas krāsas daļiņas ar augstu titāna saturu. Ar moderna jonu spektrometra palīdzību šajā 3,7 miljardus gadu senajā magmā konstatētas ūdens molekulas, kas nav tikušas pakļautas degazācijai.
"Atšķirībā no vairuma vulkāniskas izcelsmes minerālu, šie magmas slēgumu ir "iepakoti" kristāliskā apvalkā, kas izvirduma laikā neļauj ūdenim iztvaikot. Šo paraugu analīze ir labākā iespēja, lai novērtētu ūdens saturu Mēness dzīlēs," teikts žurnāla Science publikācijā.
Tādējādi zinātnieki noskaidrojuši, ka ūdens un citu ķīmisko vielu - sēra, fluora un hlora - daudzums Zemes un Mēness mantijās ir aptuveni vienāds, bet tas nozīmē, ka pastāvošajā teorijā par Mēness izcelsmi ir ļoti būtiski trūkumi un Zemes pavadonis, visdrīzāk, ir radies autonomi, nevis protoplanetāru ķermeņu sadursmes rezultātā.
Fotoattēlos kadri no supermēness, kuru varējām novērot š.g. 19. martā.
