Manam acim lika sis idejas ieplesties un kerties pie baltas lapas un ari kko sakt gudrot - kaneka jo stulbak - jo labak :D
Interesanti :)28
211
4
Gadās taču, kad akurāt vajag pastrādāt vai nodoties koncentrēšanos prasošam procesam, bet visapkārt kolēģi vai ģimene jandalē un citādi apdraud radošā procesa izdošanos? Tieši šādas problēmas risināšanai radīts galdiņš - estrāde (piedodiet, bet tieši ar šo celtni man asociējas širmīša forma). Gribi būt komunikabls un pieejams - tev ir parasts galdiņš. Gribi pabūt viens - uzvelc širmīti :)
Sākumā tas bija interesanti, jo tas bija kas pilnīgi jauns. Taču mēs jau sen zinām, ka USB zibatmiņa ir tikai mazs čips ar štekri, tāpēc "īpašie ietvari" mūs vairs nespēj tā izbrīnīt. Zibatmiņa kā kabatas lukturītis. Ok. Kā plīša lācītis. Ok. Kā koka zars. Ok, bet nu jau sāk apnikt. Taču šis nākamais nedaudz izceļas uz iepriekšējo fona. Tā ir betona zibatmiņa, kuras svars atbilst ietilpībai. 2 gigabaiti? Divsimt grami. Žēl, ka ne kilogrami. Starp citu, cik bieži un kādiem nolūkiem jūs lietojat zibatmiņas?
Reklāma
ā apvienot patīkamo ar lietderīgo darbā? Kā vienlaikus strādāt un vārtīties pa mauriņu? Vienkārši, vajag galdu, kurā ir maza dobīte ar zālienu. Nu labi, īsti vārtīties pa šo zālienu varēs tikai datora pele, taču ideja vienalga interesanta. Mani tiks atrauc vai sliekas nesalīdīs datorā...
Varen interesants projekts, kurš palīdz novērtēt naudas (un laika) vērtību. Tātad minimālās algas automāts, kurš ļauj saņemt algu. Pa daļām. Griežot aparāta rokturi ik pa 5.04 sekundēm no tā izkrīt viens cents. Stundā sanāk 7.15 dolāri, kas ir (vismaz 2008. gadā bija, kad tika radīts šis automāts) minimālā alga Ņujorkas štatā. Nav pārāk daudz. Bet ļoti labi ļauj novērtēt naudas vērtību, ja iekāroto hamburgeri/iPodu/televizoru pārrēķina stundās. Kurš pārrēķinās cik bieži jāizkrīt santīmam, ja mēs aparātu noregulējam pēc Latvijas minimālās algas? Tādus aparātiņus vajadzētu izlikt valsts uzņēmumu vadītāju un citu augsta ranga ierēdņu kabinetos , lai viņiem rastos kaut neliels priekšstats par to, kā patiesībā dzīvo lielākā daļa tautas.
Tajā pasaules daļā, kurā uz katra stūra ir Starbucks vai kāds cits kafijas veikaliņš, aktuāla ir karstas kafijas krūžu ērta pārnēsāšana. Nav runa par to kā aiznest kafijas tasi no virtuves uz viesistabu, bet par to kā no kafijas veikaliņa to papīra krūzi ērti stiept līdz ceļā uz darbu. Rūdītākie kafijotāji mēdz izmantot termokrūzes. Pārējiem jāpaļaujas uz papildus papīra kārtu ap savu papīra kafijas krūzi, lai neapdedzinātu rokas. Tagad šai problēmai ir radīts visai asprātīgs risinājums. Kafijas krūzes, kas pašas izveido izolācijas kārtu tiklīdz tajās nonāk karsts šķidrums. Aukstas tās ir tikpat lielas kā parasti un ir ērti sakraujamas viena virs otras, taču ielejot kafiju ap krūzi izaug visai paprāva izolācijas kārta. Skats ir interesants. Arī pati ideja ir interesanta, taču īsti negribas ticēt, ka tā tiks ieviesta.
Reklāma
Lieliska ideja. Atliek vien cerēt, ka to izdosies ieviest. Tātad svītru kods, kurš ar laiku izgaist. Paredzēts lietot svaigiem produktiem. Uzlīmē tādu uz gurķa un liec plauktā. Pircējs atnāk, ierauga, nopērk. Paiet diena, svītru kods sarūk. Pircējs atnāk, ierauga, padomā, ka negrib vecu gurķi un meklē svaigāku. Lieliski, vai ne? Tiesa, tam visam ir vairākas problēmas. Pirmkārt tehniskas - dažādiem produktiem ir dažādi "svaiguma termiņi", tāpēc būs vajadzīgas dažādas svītru koda uzlīmes. Otrkārt veikali noteikti nebūs sajūsmā, ja pircējs tik vienkārši varēs novērtēt gurķa svaigumu un izvēlēsies to nepirkt. Un treškārt - neviens jau neliedz veikalniekam ik pa laikam uzlīmēt jaunu kodu.
Glīts, bet gauži nepraktisks. Maza koka šaufelīte kurā var sabērt monētas. Tad zem gumijas jāiebāž kredītkarte, kas kalpo kā vāciņš, lai monētas neizbirst. O jā, pamēģiniet ar tādu veikalā norēķināties. Pieejami esot maciņi no dažādiem kokiem. Tiesa, tā uzreiz nopirkt nevarēs.
Autors: Foto: Gebhard Sengmüller
Apvienojoties vairākiem māksliniekiem un inženieriem radies ļoti interesants un gauži nepraktisks projekts - ļoti lēna televīzija. Attēla veidošanā tiek izmantots tas pats princips, kas kineskopu televizoros. Katrs ekrāna punkts (pikselis) tiek veidots no trīs mazākiem sarkanas, zilas un zaļas krāsas punktiem. Mainot šo krāsu savstarpējo attiecību tiek iegūtas visas pārējās krāsas. Šajā mākslas projektā kineskopa vietā tiek izmantota iepakojamā plēve ar gaisa burbuļiem. Speciāls ploteris ar trīs adatu 'drukājamo galvu' pārvietojas pa šo plēvi un injicē gaisa burbuļos attiecīgo krāsu šķidrumu. Šādā veidā 'nodrukājot' visu plēvi tiek iegūts viens kadrs. Parastā televīzija darbojas ar 50-60 kadriem sekundē. Jau vairākus gadus ir pieejami televizori, kas spēj attēlot 100 kadrus sekundē, bet pavisam nesen pārdošanā parādījušies televizori, kas spēj attēlot 240 kadrus sekundē. Savukārt šī 'burbuļu printera' televīzija spēj attēlot vienu kadru dienā. Lai cik arī interesants nebūtu šis process, diez vai būs daudzi, kas spēs iztikt ar tik ļoti lēnu televīziju.
Reklāma
Electrolux izdomājuši jaunu mārketinga triku kā reklamēt īpaši klusu putekļsūcēju - izstrādāt modeli, kam ir iebūvēts mūzikas atskaņotājs. Mhm, tagad būs ne tikai šššššššššššš, bet arī bum bum bum. Nu labi, nebūs. Visticamāk. Jo tā ir tikai ideja. Visai absurda. Jo ššššššš ir pārāk neciešams, lai kaut kāds bum bum to glābtu.
Mīksts, elpojošs un ērts.