Elektrotehnika u.c.6
1802. gadā Hamfrijs Deivijs izveidoja pirmo kvēlspuldzei līdzīgo gaismas avotu, laižot elektrisko strāvu caur tievu platīna stieplīti. Šis gaismas avots nebija pietiekami gaišs un nebija pietiekami ilgmūžīgs, lai būtu praktisks, bet tas bija labs iesākums eksperimentu virknei turpmākajos 75 gados līdz Tomasa Edisona 1879. gadā patentētajai pirmajai praktiskajai kvēlspuldzei. 1840. gadā, britu zinātnieks Vorens de la Rū ieslēdza platīna stieplīti vakuuma caurulē un caur to laida elektrisko strāvu. Šīs ierīces ilgmūžība jau bija lielāka. Kaut arī projekts bija izdevies, augstās platīna izmaksas darīja to nederīgu praktiskai komerciālai izmantošanai. 1841. gadā Frederiks de Moleins no Anglijas reģistrēja pirmo patentu kvēlspuldzei ar akmeņogļu pulveri kvēldiega vietā. Angļu fiziķis un ķīmiķis Džozefs Vilsons Svans 1873. gadā demonstrēja strādājošu spuldzi, kuras konstrukcijā tika izmantots oglekļa šķiedras kvēldiegs.
Pirmie analogie datori bija mehāniskie, kurus galvenokārt izmantoja astronomijā. Logaritmu lineālu, kuru izmantoja reizināšanai un dalīšanai, arī var uzskatīt par analogo datoru. Tas tika izgudrots 17. gadsimtā pēc logaritma jēdziena ieviešanas. 1927. gadā Venevers Bušs (Vannevar Bush) Masačūsetsas tehnoloģiskajā institūtā (MIT) izgatavoja analogo datoru, kas varēja atrisināt vienkāršus vienādojumus. 1930. gadā viņš izstrādāja "diferenciālā analizatora" prototipu, kas darbojās ar elektrodzinējiem, bet iekšā bija pilnībā mehānisks. Tas varēja risināt difenenciālvienādojumus (??!!!) ar integrēšanas palīdzību. 1935. gadā Bušs izveidoja otro versiju, kurā zobratus pārbīdīja elektromehāniski, un kurā instrukcijas tika nodotas ar papīra lentes palīdzību. Otrā diferenciālā analizatora masa bija 100 t. Šo mašīnu viņš patentēja. Mūsdienās analogos datorus gandrīz pilnībā nomainījuši ciparu datori to universāluma dēļ.
Personālais dators ir jebkurš dators, kura cena, izmērs un veiktspēja ir pielāgota individuālai lietošanai un ir paredzēta speciāli gala patērētājam, kurš ar šo iekārtu var darboties patstāvīgi un neatkarīgi. Mūsdienās Personālais dators var būt gan kā galda dators, portatīvais jeb klēpjdators vai planšetveida dators. Vispopulārākās operētājsistēmas personālajam datoram ir Microsoft Windows, Mac OS un Linux, kamēr vispopulārākais mikroprocesors ir x86 tipa. Personālā datora programmnodrošinājum pamatā sastāv no teksta redaktoriem, tabulu redaktoriem, datubāžu programmām un spēlēm, kā arī no neskaitāmām cita veida programmām. Mūsdienās personālajam datoram ir ātrgaitas vai iezvanpieejas interneta pieslēgums, kas ļauj lietotājam piekļūt vispasaules tīmeklim un daudzu citu veidu resursiem. Personālais dators var būt gan kā mājas dators, gan kā darba dators, kas atrodas lietotāja darba vietā un ir saslēgts lokālajā tīklā ar citiem darba datoriem. Atšķirībā no agrīnajiem personālā datora lietotājiem, kuriem bija pašiem jāraksta datorprogrammas lai varētu produktīvi izmantot savu datoru, mūsdienās datora lietotājiem ir plaša pieeja komerciālajām un nekomerciālajām datorprogrammām, kuras ir viegli instalējamas un saprotamas.
Paldies, ja izlasīji, cerams, ka bija daudznmaz vērtīgs raksts.