Patlaban orbītā ap Zemi riņķo vismaz 500 000 mākslīgās izcelsmes objektu. Dažos aprēķinos šis skaitlis pat tiek tuvināts 700 000. Vairāk nekā 21 000 no šiem objektiem ir lielāki par 10 centimetriem, un šie objekti rada draudus nākotnes kosmosa ceļojumiem un dzīvībai uz Zemes. Daudzi ir mākslīgo satelītu fragmenti, kas tika iznīcināti, kad tie sadūrās ar citiem satelītiem. Šobrīd lietošanā ir vairāk nekā 1700 mākslīgo satelītu un vēl ir papildu 2600 tādu, kas vairs nedarbojas. Vairums no šiem satelītiem ir vai nu pabeiguši savu misiju, vai arī pārstājuši darboties tehnisku iemeslu dēļ. Vismaz 30 no šiem vairs neizmantojamajiem objektiem kādā brīdī bija ar kodolenerģiju darbināmi. Tie joprojām satur - un dažos gadījumos - nopludina kodolatkritumus līdz pat šai dienai. Ar idejām, kā sakopot Zemes orbītu, nākušas klajā gan nacionālās kosmosa izpētes aģentūras, gan privāti uzņēmumi. Šajā rakstā tiek aplūkoti 8 objekti orbītā ap Zemi, kas dara zinātniekus satrauktus dažādu iemeslu dēļ.
Bīstamākie ap Zemi riņķojošie objekti11
Tiangong-1. Tiangong-1 ir kosmiskās stacijas prototips, ko Ķīnas valdība palaida 2011.gadā. Sākotnēji tai bija noteikta divu gadu misija: pētīt ceļošanas kosmosā ietekmi uz astronautiem un saslēgšanās iespējas ar citiem kosmosa kuģiem. Misija tika pagarināta, bet pēc tam pamesta, jo stacijas operatori Ķīnā apgalvoja, ka viņiem vairs nav kontroles par to. Tiangong-1 bija 10,4 metru garumā ar masu 8506 kg, un tajā vienlaikus varēja uzturēties divi astronauti. Stacija lielākoties sadega pēc ieiešanas Zemes atmosfērā virs Klusā okeāna 2018.gada aprīļa sākumā. Sākotnēji bija bažas, ka raķešu dzinēji, kas izgatavoti no materiāliem, kas varētu nesadegt, varētu radīt milzīgu postu struktūrām, dzīvniekiem un cilvēkiem, par nekādiem katastrofiskiem notikumiem ziņots netika.
SNAP 10-A. 1965.gadā ASV no Vandenbergas Gaisa spēku bāzes kosmosā sūtīja SNAP 10-A. Tas ir vienīgais kodolu dalīšanās satelīts, ko kosmosā palaidusi ASV. Tas tika veidots kā eksperimentāls ar kodolenerģiju kosmosa kuģis, kas bija spējīgs saražot 500 vatu elektriskās jaudas. Tā galvenais mērķis bija pētīt, kā kodolu dalīšanās reaktori uzvedas kosmosā. Diemžēl, kodolreaktors nostrādāja tikai 43 dienas, un tad elektrības padeves sprieguma regulators pārstāja darboties. Satelīts sāka izirt 1970.gadu beigās, un tā rezultātā radās aptuveni 50 dažādi atlūzu gabali. Ir ļoti iespējams, ka šīs sadalīšanās laikā kosmosā nonāca radioaktīvie materiāli. Kodolreaktors pašlaik apriņķo Zemi 700 jūras jūdžu augstumā virs virsmas. Tas paliks orbītā nākamos 4000 gadus, ja vien vēl turpmāka sadalīšanās vai sadursme ar citu objektu nesaīsinās tā orbitālo mūžu.
Kosmoss 1818. 1987.gadā Padomju Savienība palaida kosmosā Kosmos 1818 - ar radaru aprīkotu okeāna izlūkošanas satelītu, kuru darbināja TOPAZ 1 kodolreaktors. Diemžēl Kosmos 1818 kodolreaktors pārstāja darboties jau pēc piecuiem mēnešiem. 1978.gadā līdzīgs satelīts sadalījās atmosfērā un nobēra pār Kanādas ziemeļrietumiem radioktīvas atlūzas aptuveni 3 miljonu hektāru plašā teritorijā. Lai izvairītos no līdzīgas katastrofas, Kosmoss 1818 tika uzvirzīts augstā orbītā. Tomēr atrašanās augstā orbītā nozīmē arī to, ka pastāv augsta sadursmes iespējamība. Jebkura sadursme var paātrināt iespējami piesārņotā materiāla krišanu uz Zemes. Tiek uzskatīts, ka dažas no šī satelīta atdalījušās daļas un šķidrumi ir radioaktīvi un joprojām atrodas orbītā.
Satelītu atlūzas. Daudzi satelītu sadursmju dēļ tagad orbītā ap Zemi ir milzīgs atlūzu lauks. Šis atlūzu lauks ir potenciāli bīstamāks par jebkuru atsevišķu neskartu objektu, dēļ palielinātās sadursmes iespējamības vienam ar otru. Kopš 1991.gada ir notikušas vairākas lielo satelītu sadursmes un tuvāko desmit gadu laikā varētu notikt vēl viena vai divas līdzīgas sadursmes, kas drastiski saasinās kosmosa atkritumu problēmu. 2009.gada 10.februārī virs Ziemeļsibīrijas notika sadursme starp amerikāņu satelītu "Iridium 33" un krievu satelītu "Kosmos-2251". Pēc sadursmes, kas notika ar vairāk nekā 40 000 km/h lielu relatīvo ātrumu, abi satelīti pārvērtās milzīgā atlūzu mākonī, kura daļiņas tagad ir plaši izkaisītas orbītā ap Zemi.
Melnais bruņinieks. Tas vai "Melnais bruņinieks" ir bīstams, būs atkarīgs no tā, kam to jautā. Sazvērestību teorētiķi apgalvo, ka ka objekts ir 13 000 gadu vecs ārpuszemes satelīts no zvaigžņu sistēmas Epsilon Bootis, ko Nikola Tesla atklāja 1899.gadā. NASA apgalvo, ka attiecīgais objekts nav nekas vairāk kā termālā sega, kas atbrīvojusies Starpautiskās kosmosa stacijas misijas STS-88 laikā. Šis objekts ir bīstams lielākoties dēļ laika, ko tam velta sazvērestību teorētiķi.
Starptautiskā kosmosa stacija. Starptautiskā kosmosa stacija (SKS) nerada kodolkatastrofas vai iespējamas sadursmes draudus, bet tomēr tas ir viens no bīstamākajiem objektiem orbītā tā milzīgo izmēru dēļ. Sadursmes ir iespējamas ar jebkuru kosmosa objektu, taču, ja šāds negadījums notiktu ar SKS, tas varētu radīt pastardienas scenāriju, sākoties tā dēvētajam Keslera sindromam. Vienkārši izsakoties tas nozīmē, ka sadursmes rezultātā ar SKS orbītā ap zemi tiek izsviestas jaunas atlūzas, kas var bojāt citu satelītu, tas var ietriekties vēl citā satelītā - šāda kaskāde turpinās, ar katru sadursmi palielinot varbūtību, ka notiks jaunas sadursmes. Pēdējos gados, visnesenāk - 2017.gadā - atsevišķi objekti ir atdalījušies no SKS, un nu tiem ir potenciāls ietriekties tajā. Stacija ir bīstama arī tajā strādajošajiem astronautiem. Ir bijušas vairākas problēmas ar skābekļa ģeneratoriem, oglekļa dioksīda atsūknēšanas sistēmām, vides kontroli, centrālo datoru, elektrības un jaudas sistēmām, ieplīsušu saules bateriju paneli un amonjaka noplūdi. Ja viena no šīm problēmām pārvērstos katastrofā, SKS ātri vien varētu kļūt par nopietnu apdraudējumu, jo tas kristu atpakaļ uz Zemes un pa ceļam sadurtos ar citiem satelītiem un atlūzām.
Habla kosmiskais teleskops. Habla kosmiskais teleskops nav tik liels kā SKS. Tomēr, Edvīna Habla vārdā nosauktā orbitālā observatorija ir viens no lielākajiem objektiem orbītā un bīstams tā sadursmes ar citiem satelītiem potenciāla dēļ. Ja Habla teleskops sadurtos ar vēl kādu satelītu vai atlūzu gabalu, rastos papildus atlūzu daudzums, kas ievērojami palielinātu samilzušo kosmisko atkritumu problēmu. Habla teleskops tika palaists 1990.gada 24.aprīlī kosmosa šatla Discovery misijā STS-31. Pašlaik tas neatrodas kontrolētā orbītā un laižas lejup pretī Zemei. Sagaidāms, ka tā izturīgie un blīvie materiāli neļaus tam sadegt Zemes atmosfērā. Pēc ieiešanas Zemes atmosfērā Habla teleskops nekontrolēti nokritīs uz Zemes virsmas. Tas visticamāk notiks laika posmā no 2030. līdz 2040.gadam.
Envisat. Envisat ir liels satelīts, kas tika palaists 2002. gadā. Ar to tika pētīts atmosfēras ķīmiskais sastāvs, ozona slānis, okeāni (temperatūra, krāsa, bangas un bioloģija), hidroloģija (mitrums, plūdi), lauksaimniecības un koku kultūras, dabas postījumi, sniegs un ledus, veikta ciparu augstumu modelēšana, atmosfēras dispersijas modelēšana (piesārņojums), kartēšana, mērīts Zemes virsmas augstums, novērota kuģu satiksme. Sākotnēji bija paredzēts, ka tas darbosies līdz 2007.gadam, bet pēc tam misiju pagarināja. Eiropas kosmosa aģentūra (ESA) sakarus ar Envisat zaudēja 2012.gada 8.aprīlī. Tagad Envisat rada vislielākos Keslera sindroma draudus Zemes orbītā. Ņemot vērā Envisat masu, kas ir aptuveni 8200 kilogrami, jebkura sadursme starp to un citiem satelītiem būtu katastrofāla un radītu milzīgu atlūzu lauku, kuru būtu gandrīz neiespējami sakopt. Paredzams, ka satelīts turpinās turēties orbītā vēl 150 gadus, pirms tas kritīs atpakaļ uz Zemes, kas ievērojami palielina sadursmes iespējamību. Šī iemesla dēļ pat tiek apsvērta doma radīt kosmosa kuģi, kas spētu izvadīt Envisat no orbītas.
Tev patiks šie raksti
