Iedomājies pavisam parastu un saulainu pavasara dienu Rīgā! Tu brauc ar auto un lūkojies ārā pa logu. Šur un tur redzami putni, pa ietvi iet cilvēki, kuri savas acis no saules ir paslēpuši zem saulesbrillēm. Viss ir ļoti jauki un idilliski. Pa radio pat skan tava iemīļotākā dziesma. Uz vien niecīgu acu mirkli, verot savu skatu uz priekšu, tu redzi tālumā grūstam mājas un lidojam pa gaisu mašīnas, lūstam kokus. Vien mirklis un viss pilnībā satumst. Tu it kā izjuti lielas sāpes, bet, pat nepagūstot nomirkšķināt acis, sāpes pagaisa reizē ar tevi. Milzīgo sprādziena troksni, kas brāžas pāri dažas sekundes vēlāk tu, protams, vairs nedzirdi. To noteikti dzirdēs cilvēki, kas dzīvo desmitiem kilometru attālumā. Arī to melno putekļu un dūmu stabu, kas slejas vairāku kilometru augstumā nevar neredzēt. Tuvākās minūtes laikā atlikušo Rīgas daļu pārņem šoks un neizpratne. Pamazām sākas panika, nevienam nav īsti skaidrs, kas notika. Bet kas notika?
Īstenībā jau nekas nenotika. Šo vari droši uztvert kā miniatūru fantastikas kriminālromāna fragmentu. Labi, tu to tā varētu uztvert, ja vien nebūtu dažu faktu un apstākļu, kas šo notikumu padara pavisam reālu un iespējamu. Vai bijāt kādreiz aizdomājušies par faktu, ka Rīgā atrodas objekts, kurš eksplozijas gadījumā būtu pat vairākas reizes jaudīgāks par atombumbu? Esmu pārliecināts, ka neskaitāmi speciālisti apgalvos, ka sprādziens neskaitāmo drošības pasākumu dēļ nemaz nav iespējams. Labi, mēs jums ticēsim, vien uzdosim jautājumu, vai absolūta drošība maz ir iespējama? Šajā stāstā mēs aplūkosim Riga Fertilizer Terminal (RFT) darbības jaudas, kā arī salīdzināsim tās ar dažiem bēdīgiem stāstiem no pagātnes. Mēģināsim kopīgi noskaidrot, vai Rīgas iedzīvotāji tik tiešām ir drošībā? Un ja tomēr nav, tad cik postošas tam varētu būt sekas?
Līdzīgi laika gājumam, arī mēs sāksim no nedaudz tālākas pagātnes, un pamazām virzīsimies uz mūsdienām.
1. 1921. gada 21.septembrī Vācija, BASF, sprāga 4500 tonnas minerālmēslu, ekvivalents 1-2 kilotonnām trotila (aptuveni vilciena sastāvs), izveidojās aptuveni 160 m gara un 10 m dziļa bedre. Gāja bojā 561 cilvēks.
2. 1947. gada 16.aprīlī ASV,Texas-city ostā kuģī krāva to pašu...mēslu. Radās ugunsgrēks. Uzsprāga 2300 tonnas. 1500 bojā gājušo, aptuveni 5000 ievainoto. Simtiem cilvēku ķermeņu vispār netika atrasti.
3. 2001. gada 21. septembrī notika sprādziens Tulūzā, Francijā. Rūpnīcā AZF uzsprāga angārs ar 300 tonnām tās pašas vielas. Bojā gāja 30 cilvēki.
4. 2004. gada 9.martā Spānijā uzsprāga kravas automašīna, kas pārvadāja to pašu. Gāja bojā divi cilvēki.
5. 2013. gada.18.aprīlis - sprādziens Vestas minerālmēslu rūpnīcā, ASV, Teksasa. Pagaidām 14 bojā gājušie, 160 ievainoti. Pazuduši arī 5 ugunsdzēsēji (līķi nav atrasti).
Vai ar to šis saraksts uz mūžīgiem laikiem ir noslēdzies? Nē! Šādi sprādzieni noteikti būs vēl un vēl, vien cerams, ka ne Rīgas ostas minerālmēslu pārkraušanas terminālā!
Bet kāpēc mani tik ļoti satrauc kaut kāds minerālmēslu pārkraušanas termināls? īstenībā pie vainas varētu būt jauda, ar kādu šis termināls darbosies. Nekur Pasaulē mēs neatradīsim otru terminālu, kas drīkst pārkraut tik lielas kravas, un uzglabāt tik milzīgas. Rīgā tika atļauts vienlaicīgi uzglabāt noliktavās 180 tūkstošus tonnu ķīmiskā mēslojuma, tajā skaitā 90 tūkstošus tonnas amonija salpetra. Pasaulē nav ostu termināļu, kuros atļautu vienlaicīgi uzglabāt vairāk nekā 10 tūkstošus tonnu amonija salpetra. Rīgas dome dāvāja tiesības faktiski ārzemju holdingam RFT ikgadēji pārkraut Latvijas galvaspilsētā 2 miljonus tonnu minerālmēslojuma. 52,5% no šā apjoma – 1,05 miljonus tonnu – veido triju modifikāciju amonija salpetris (amonija nitrāts). Un vai jūs zinājāt, ka otrā krastā atrodas arī sašķidrinātās gāzes uzglabāšanas terminālis?
Visos manos augstākminētajos piemēros bija notikušas ievērojamas eksplozijas. Ir grūti iztēloties, cik jaudīgu sprādzienu varētu izraisīt 240 tonnas minerālmēslu. Tieši tāds minerālmēslu daudzums eksplodēja teksasā pirms pāris gadiem. Zemāk esmu pievienojis video materiālu, kurā redzamas šīs eksplozijas nodarītās sekas. Lieki piebilst, ka Rīgā šī eksplozija varētu būt pat 375 reizes jaudīgāka. (Spriežot pēc uzglabājamā amonija nitrāta daudzuma). Teksasā tajā brīdī atradās vien aptuveni nieka 240 tonnas amonija nitrāta, bet Rīgā plānots uzglabāt ~90 000 tonnas.
Nu tas tā... Neliela viela pārdomām, vai tiešām mūsu ikdienišķā idille ir tik ļoti neaizskarama, un kas ir tas, ko mums cenšas iemācīt vēsture, kura jau ne reizi vien to ir piedzīvojusi. Bagāti cilvēki labi zina, ka lielāko naudu ir iespējams pelnīt, balstoties uz riska. Vien lieki piebilst, ka risks šobrīd ir uz mūsu visu pleciem. Kaut arī baumu līmenī, tomēr mani nepārsteidz fakts, ka aiz uzņēmumu īpašnieku ofšoriem stāv vairāku mūsu, tautā saukto oligarhu, vārdi. Lai jums, puiši, veicas biznesā!
Ja raksts patika - ieliec, lūdzu, plusiņus! :)