Enjoy!
6 traki "DARI PATS" projekti..10
170
1
Džastins Lī un Olivers Yeh [es nezinu, kā šito uzvārdu iztulkot latviski. Varbūt Olivers Jē?] ir divi MIT (Masačūsetsas Tehhnoloģiju institūts) studenti, kuri izdomāja sava prieka pēc nofotografēt Zemi no orbītas. Viņi projektam iztērēja 148 $ [aptuveni 70 Ls] un finālā ieguva šādu bildi:
Tātad, kas ir nepieciešams, lai kaut ko tādu izdarītu? Neņemot vērā to, ka viņiem[kā jau visiem MIT studentiem] ir ģēniju smadzenes, viņi izmantoja meteoroloģisko balonu, mazliet hēlija, putuplasta dzesētāju un līmlenti. Viņi dzesētājā ievietoja pārīti lēto roku sildītāju, lai pasargātu fotoaparātu no sasalšanas atmosfēras augšējos slāņos, kā arī mobilo telefonu ar GPS atbalstu, lai varētu to visu izsekot.
Reklāma
Balons ''uzgāja'' 28 kilometrus augstu – patiesībā diezgan maz, ņemot vērā to, ka atmosfēra beidzas [un Visums sākas] ~100 kilometru augstumā, bet vienalga iespaidīgi, jo tas ir 3x augstāk, nekā aviolaineru vidējais lidošanas augstums. Lai dotu tev priekšstatu, cik augstu atradās balons, kad tas pārsprāga – dzesētājam nācās krist ~ 40 minūtes, līdz tas saniedza Zemi. Viņi speciāli turēja projekta izmaksas cik zemu vien var, lai neveiksmes gadījumā varētu to atkārtot atkal un atkal...[beigās viss izdevās ar 1. mēģinājumu]..
Un, lai gan tas ir superīgi, zini, kas būtu vēl labāk?......
Ja tur augšā varētu pabūt arī tu... kas, starp citu, arī ir Kristiana fon Bengstona un Petera Madsena no ''Copenhagen Suborbitals'' mērķis.
Abi vīri ar ziedojumu palīdzību, taisa savu projektu, kas viņus var padarīt par pirmajiem ‘’civilajiem’’ , kuri nosūtīja cilvēku kosmosā [ja tas neizdosies, tad viņi iegūs titulu "divi jefiņi ar oranžu trubu.")
Lai gan pilota kabīne ir tikpat ietilpīga un ērta kā publiskā tualete, par kaut kādām navigācijas ierīcēm šeit vispār nevar būt ne runas. Duo cer, ka, līdzko viņu transportlīdzeklis ar šķidrā skābekļa degvielas palīdzību būs nokļuvis kosmosā, viņu aprēķini un "aerodinamikas likumi" cauruli ar visu kravu nogādās atpakaļ uz Zemes (ar izpletņu palīdzību un nolaišanos uz ūdens), gluži tāpat kā Apollo misijās [Houston, we have a problem!]
Reklāma
Zemūdenes.
Tao Xiangli (Ķīna) un Mihails Pučkovs (Krievija) lika lietā savu trako izdomu un neatlaidību, lai izveidotu pilnībā funkcionējošas zemūdenes.
Tao iztērēja 4385 dolārus (Ķīnā tā varētu būt gada alga) un divus savas dzīves gadus, lai no mucām uzbūvētu zemūdeni. Tas mierīgi var ienirt 9 metru dziļumā,tam ir periskops, elektromotoru, kurš darbina 2 tā propellerus, niršanas tvertnes, manometru (ar ko mēra spiedienu), priekšējās gaismas un videokamera/monitors, lai varetu redzēt, kas notiek ārpusē. Tao izmantoja metāla mucas un lietotas daļas, jo tā bija lēta alternatīva un rūpīgi visu lika kopā, un testēja [jo tomēr negribās, lai 9 metrus zem ūdens kaut kas noiet greizi]
Tad vēl seko Mihails Pučkovs, kurš izmisīgi vēlējās aizbēgt no rūpnīcas melnstrādnieka likteņa padomju Krievijā, tāpēc izdomāja, ka varētu uzbūvēt zemūdeni. Viņa pirmie mēģinājumi vienkārši nogrima ledusaukstjā ūdenī, bet viņš nepadevās , tiesa, viens no viņa gara darbiem iekļuva kaut kādos tērauda tīklos un Pučkovam 2 dienas nācās pavadīt VDK telpās, jo viņu turēja aizdomās par spiegošanu.
Kad viņam beidzot izdevās, gala rezultāts bija stiklšķiedras mini-zemūdene ar rezerves pedāļu sistēmu, ja nu gadījumā elektromotors apstājas. Ar to viņš var noceļot aptuveni 160 kilometrus dienā (ar vidējo ātrumu 4 mezgli un dziļumu – 9 metri, kas ir 9 metrus dziļāk, nekā dziļums, kurā es gribētu peldēt ar zemūdens zārku.
Ak jā, periskopa vai video kameras vietā viņš izmanto galvas formas plastmasas kupolu, kas tikai pierāda, cik ļoti nospiedošais komunisma režīms vairo cilvekos kreativitāti...respect čaļiem!
Kodolreaktors
Jau iepriekš bijis zināms, ka ar interneta starpniecību ir iespējams uzbūvēt pašam savu kodolsintēzes reaktoru (nuclear fusion reactor). Ja tu domā, ka to ir iepējams izdarīt tikai uz papīra, ta padomā vēlreiz. Diviem pusudžiem no Mičiganas ta izdevās, turklāt vienam labāk par otru...
Reklāma
....uzmini kuram?...Čali pa kreisi sauc Tiago Olsons (Thiago Olson)- puisis 15 gadu vecumā savā pagrabā uzbūveja kodosintēzes reaktoru un 17 gadu vecumā sasniedza savu pirmo kodolsintēzes reakciju. Visas detaļas savam reaktoram viņš atrada eBay, lasīja grāmatas par fiziku un atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem meklēja kodolsintēzes forumos [jap, tādi arī eksistē].
Otru čali sauc Deivids Hāns (David Hahn), kurš uzbūvēja kodolreaktoru savas mammas noliktavā [pati mamma tur neglabājās]. Diemžēl, bildes ar reaktoru es nevaru parādīt, jo EPA (ASV Dabas Aizsardzības Aģentūra) apbedīja noliktavu (tā bija parvietojama) ar visiem viņa eksperimentiem zema līmeņa radioaktīvo atkritumu glabātavā Jūtas štatā.
Hāns tā arī nekad neieguva pietiekami daudz kodoldegvielas, lai sasniegtu kritisko masu un sāktu reakciju. Toties viņam veiksmīgi izdevās ’’piedrazot’’ visu savu ciemu ar radiāciju. Savu eksperimentu laikā viņš ir guvis apdegumus, viņa mati ir kļuvuši zaļi un viņš ir ticis brutāli izslēgts, bet viņš turpināja ar ar tādu pašu spītību, kā tas koijots no ”Road Runner” multenēm. Lai gan viņš acīmredzami bija slikts skolnieks (viņa atzīmes skolā bija briesmīgas un viņš savos pierakstos rakstīja ”caushon” nevis ”caution” ), būtībā Deivids bija izveidojis stabilu pamatu savam reaktoram. Galu galā, Hānam tika veltīta grāmata par to, kā viņš gandrīz nogalināja savus kaimiņus, kas, protams, ir daudz krutāk, nekā Olsona gadījumā (viņam par godu tika nosaukta kāda planēta)..
Raķete.
Jaunzēlandi par savām mājām sauc Brūss Simpsons – cilvēks, kurš uzbūveja pats savu kruīza raķeti (raķete, kas seko savam mērķim). Lai gan ideja izklausās pēc kāda supernelieša uzdarbošanās, Simpsons vienkārši gribēja noskaidrot, vai to ir iespējams izdarīt paša rokām, turklāt visu sava projekta norisi viņš dokumentēja savā mājaslapā. Viss projekta budžets satādīja aptuveni 5000$ (raķete ir izgatavota no stikla šķiedras, nerūsējošā tērauda, un polistirola loksnēm). Principā, projekt var īstenot ikviens, kam ir piekļuve instrumentiem. Raķetes elektronika ietver sevī video sistēmu, radio raidītāju, GPS un lidojuma kontroles sistēmu, un gala versijā raķete spēj transportēt 10 kg smagu lādiņu.