Zinātnes ”reliģija”
Zinātnieku teorijas nereti, šķiet, balstās uz spriedumiem, kas arī prasa sava veida ticību. Piemēram, jautājumā par dzīvības izcelsmi lielākā daļa evolucionistu turas pie idejām, kas prasa ticību zināmām ”doktrīnām”. Fakti tiek sajaukti ar teorijām. Un, kad zinātnieki izmanto savu autoritāti, lai uzspiestu aklu ticību evolūcijai, viņi būtībā liek saprast: ”Jūs neesat atbildīgi par savu morāli, jo jūs esat tikai bioloģisku, ķīmisku un fizikālu procesu produkts.” Biologs Ričards Dokinss apgalvo, ka Visumā ”nav ne nolūka, ne mērķa, ne laba, ne ļauna, ir vienīgi bezmērķīga vienaldzība”.
Lai aizstāvētu šādu pārliecību, daži zinātnieki ignorē plašos pētījumus, ko veikuši viņu kolēģi, kas apstrīd hipotēzes, uz kurām balstās viņu teorijas par dzīvības izcelsmi. Ir pierādīts, ka pat tad, ja paietu miljardiem gadu, varbūtība, ka nejauši izveidojas sarežģītās molekulas, kas nepieciešamas funkcionējošas dzīvās šūnas izveidei, ir matemātiski neiespējama.* Tas nozīmē, ka daudzās mācību grāmatās izklāstītās dogmatiskās teorijas par dzīvības izcelsmi ir atzīstamas par aplamām.
Pārliecība, ka dzīvība ir radusies aklas nejaušības dēļ, prasa vairāk ticības nekā uzskats, ka dzīvība ir radīta. Astronoms Deivids Bloks atzīmēja: ”Cilvēkam, kurš netic Radītājam, ir vajadzīga lielāka ticība nekā tam, kurš tic. Pasludinādams, ka Dieva nav, cilvēks izsaka ļoti vispārīgu nepierādītu apgalvojumu — postulātu, kas balstīts uz ticību.”
Domājot par to, ko atklājusi zinātne, daļa zinātnieku izjūt dziļu godbijību. Alberts Einšteins atzina: ”Starp dziļākajiem zinātniskajiem prātiem būtu grūti atrast kaut vienu, kam nepiemistu sava veida reliģiskas jūtas. [. .] . . reliģiskās jūtas izpaužas jūsmīgā izbrīnā par dabas likumu harmoniju, kas liecina par tik izcilu intelektu, ka salīdzinājumā ar to visa cilvēku sistemātiskā domāšana un rīcība ir tikai pavisam nenozīmīgs atspulgs.” Tomēr arī tad, ja zinātniekiem ir šāda bijība, tā ne vienmēr pamudina viņus ticēt Radītājam — Dievam, kas ir reāla persona.
