...tajā dienā viņš atgriezās no kārtējā mača [vai arī no kārtējās dzeršanas]... toreiz viss sajaucās - hokejs un bāri, treniņi un plostošana. Kad viņu piedzērušos apstādinās policisti, tad jau visa hokeja pasaule būs lietas kursā, ka NHL zvaigznei ir nopietnas problēmas ar alkoholu! Situācija nopietna, sarunas īsas, rokudzelži, policijas iecirknis un vēlāk varbūt pat reāls cietumsods. Pats Sandis atzina, ka bailes tajā brīdī neizjuta, tikai pilnīgu vienaldzību, un, kā izrādījās, atpakaļceļa vairs nav...
Ozo citā rakursā...183
...Atminēsimies kadru no kādas spēles: spēcīgs sitiens tieši pa seju un Sandis nokrīt uz ledus - izskatās nežēlīgi, bet patiesībā nav nemaz tik traki - jau pēc pāris sekundēm Sandis ir atkal uz kājām... dzīve puisi ir situsi daudz stiprāk par pretiniekiem un piecelties bija nesalīdzināmi grūtāk...
Sandis Ozoliņš: "Iekāpjot slidās, protams, nesāksi uzreiz rādīt kaut kādas figūras vai lēkāt, visi tur ņem kaut kādu kātu un dzenā gumiju jeb spēlē hokeju. Hokejs tad bija ļoti iecienīts sporta veids - NHL, AHL... hokeju spēlēja visur! "
Viņa dzimtajā pilsētā Rīgā, gan toreiz, gan arī tagad, hokejs ir sports nr.1, bet pašam Sandim tā tas nav bijis vienmēr!
Normunds Sējējs [Rīgas "Dinamo" ģenerālmenedžeris] stāsta: "Sandis bija tāds, kuram likās, ka visu prot, tāpēc hokejs viņam bija diezgan garlaicīga padarīšana. Jo parādījās diskotēkas, draugi, meitenes, alus un cigaretes, tas viņam likās daudz interesantāk - viņš to uzskatīja par īsto dzīvi..."
Sandis: "Man tad hokejs galīgi neinteresēja. Man nebija nekādas intereses vai prieka iet uz turieni. Es uz turieni vilkos, lai vecāki man liktu mieru un neliktu man darīt kaut ko citu."
Viņa hokeja karjera gandrīz beidzās, tai nemaz tā īsti neiesākoties. Visu izmainīja notikums - Latvijas galvenajā komandā Rīgas "Dinamo" Ozoliņu pasauca spēlēt, un Sandis izlēma šo iespēju nelaist garām.
Sandis: "Man bija 18 gadi un mani paņēma pieaugušo komandā. Man teica-skrien, spēlē, dari,ko gribi, tikai paliec komandā. Nu sacīts, darīts!"
Panākumi nelika sevi ilgi gaidīt, viņš atgriezās hokejā, atgriezās Padomju Savienības Junioru izlasē un kopā ar savu komadu iegāja vēsturē. Junioru čempionātu 1991. gadā tagad sauc par unikālu, jo nekas tāds hokeja sporta vēsturē vēl nebija noticis. Čempionāts sākās decembrī un Sandis Ozoliņš kopā ar saviem komandas biedriem izgāja zem Padomju Republikas karoga un klausījās Padomju Republikas himnu... bet turnīrs beidzās janvārī, un sākot jau no pirmās 1992. gada janvāra dienas Sandis ar savu komandu izgāja zem jauna karoga un arēnā skanēja СНГ [Содру́жество Незави́симых Госуда́рств] himna. Spēlētāji sākumā paši nesaprata, kādu valsti tad viņi īsti pārstāvēja, un vispār, kas būs tālāk, bet tas netraucēja viņiem uzvarēt pasaules čempionātā un tā bija pirmā uzvara, kas gūta zem jaunā Krievijas karoga.
Sandis: "Tās bija lielas pārmaiņas! Kas, ko, kur - neviens neko nesaprata... lai gan patiesībā pret to neviens tā īsti neiebilda..."
Tajā uzvaras čempionātā Ozoliņš spēlēja tik spilgti, ka viņu nevarēja nepamanīt skauti no NHL, tomēr, par braucienu uz Ameriku, Sandis pat nesapņoja.
Sandis: "Ko es vispār zināju par Ameriku? Praktiski neko! Tikai dažas bildītes biju redzējis, dzirdējis nostāstus un zināju, ka tur ir kolosālas košļenes. Priekš manis tā bija pavisam cita pasaule!"
Un šajā citā pasaulē, Sandis gāja ar pilnu balsi! Viņš atkal saslima ar hokeju. No neprasmīgā un pārgalvīgā jaunieša pāri nepalika nekas. Sandis nežēloja sevi ne treniņos, ne spēlēs. Apstādināt viņu varēja vienīgi neciešamās sāpes...
Sandis stāsta: "Es sarāvu ceļgala saiti. Tas notika pirmajā manas karjeras gadā. Nekad agrāk man nav bijušas tik lielas traumas, bet te pēkšņi sarāvu saiti un man pateica, ka pusgadu nevarēšu spēlēt... visādas domas jaucās pa galvu - vēl jauns, nepieredzējis, un tas gan psiholoģiski, gan fiziski bija ļoti grūts periods. Man gadījās pati sāpīgākā rehabilitācija, kāda vien varēja būt. Nesaprotu, kāpēc viņi tā darīja! Lai to saiti dabūtu normālā stāvoklī, man lika gulēt uz vēdera, kamēr viņi centās to saiti izstiept! Nācās pat kost dvielī, lai aiz sāpēm neaurotu. Un tā tas 5 reizes nedēļā!"
Tas turpinājās trīs mēnešus - trīs mēneši moku un sāpju apstādināšanai, un tas viss dēļ spēles. Un hokejs parādā nepalika - 1996. gadā Ozoliņš sasniedza to,ko daudziem neizdevās visas savas dzīves laikā - viņš kopā ar savu komandu izcīnīja Stenlija kausu - galveno balvu hokejā otrpus okeānam.
Dzimtajā Rīgā viņu gaidīja atgriežamies ar kausu un gatavojās sagaidīt kā Nacionālo varoni.
Sandis: "Es to gribēju parādīt vecākiem, radiniekiem, draugiem... tas ir kaut kas tads, kas visiem patīk, var iet uz Slavas muzeju to apskatīties vai nofotogrāfēties ar to. Bet kad Tas ir pie tevis mājās, tas ir pavisam kas cits..."
Toreiz tofeju uz mājām aizveda katrs komandas spēlētājs, katrs, izņemot hokejistu no bijušās padomju laika komandas.
Viktors Kamenskijs:"Tad biji tādi laiki, mums nevienam neļāva vest kausu uz savām mājām, bet jau nākamajā gadā puiši atveda to no Detroitas...
Sandis: "Piemēram, šveicieši varēja kausu aizvest uz savu pilsētu, parādīt saviem radiniekiem un tā tālāk... nu cik tā šveice no mums ir tālu, 45 minūtes! Kad es viņiem vēlreiz prasīju, vai varu aizvest kausu uz Rīgu, viņi atteica. Nu, es uz viņiem apvainojos, un kad es aizbraucu atpakaļ uz Denveru, Kolorādo, viņi teica, ka es varu izvēlēties dienu, kad es kausu varēšu paņemt, bet es ņēmu un atteicos... lepnums, tā varētu teikt!"
Tas bija pamatīgs trieciens - nesavtīgi palīdzējis komandai, bet par to nedabūt pat bildīti ar Stenlija kausu. Aizvainojums un sāpes nav pārgājušas vēl joprojām. Taču Sandis nenojauta, ka būs vēl sāpīgāk...
Kas tāds bieži gadās ķermeņa celšanā jeb bodybuilding(ā), kur uz krūts muskuli tiek izdarīta pārāk liela slodze. Hokejā šāda trauma ir liels retums. Sandim Ozoliņam krūts muskulis atrāvās tieši spēles laikā...
Sandis: "Krūts muskulis, heh, pats brīnījos... nu kā, ņēmu es vienu spēlētāju, kas tur mūsu vārtsargu bakstīja un pārāk daudz lamājās... tad nu apķēru šo aiz galvas un kā slazdā iespiedu to zem savas paduses, un kā devu ar nūju šim pa ķiveri, tā roka, ar kuru turēju to spēlētāju, strauji parāvās atpakaļ... no sākuma domāju, ka sastiepums no "kačāšanās", bet vēlāk izrādījās pavisam kas cits! Pabrīnījos, paskatījos, kur tas krūts muskulis atrodas... oho, neko sev!"
Pēc tādas traumas muskulis pats nesaaug kopā, to piešuj atpakaļ, kā kreklam atrāvušos kabatu.
Sandis: "...nu kaut kā tā sanāca, ka atrāvās! Viņš atrodas kaut kur... aijh, pat nezinu! Piešuva un viss normāli! [smejas]"