Ozo citā rakursā...183

Par iespēju atgriezties Rīgā, atgriezties hokejā, Sandis apdomāja vairākus mēnešus. Viņš vienkārši nebija pārliecināts vai spēs tikt galā ar slodzi, ar kuru jaunībā tika galā pavisam vienkārši. Viņam tad bija 37, un atgriezties sportā tādā vecumā bija mokoši grūti. Pirms parakstīt līgumu, Ozoliņš nolēma sev uzlikt pārbaudījumu uz izturību, viņš no rīta līdz vakaram pavadīja uz ledus un sporta zālē.

Sandis: "Biju stingri nolēmis to darīt un darīju! Man vēl bija vecās kasetes saglabājušās, kur es trenējos. Pirmajās dienās bija ļoti grūti, bet otrajā un trešajā jau labāk. Tad nu paskatījos, salīdzināju un teicu - labi, varam mēģināt!"

Cik grūti bija atgriezties, to noteikti zin tikai pats Sandis Ozoliņš. Tādi gadījumi pasaulē, kad sportists pēc tāda kritiena atgriezies spēlē, varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Tas bija risks visiem - gan klubam, gan aizsargam. Klubs riskēja ar naudu, bet Sandis - ar reputāciju, precīzāk, ar to, kas no tās bija atlicis.

Normunds Sējējs: "Mes gribējām viņam dot iespēju parādīt sevi, pierādīt, ka viņš ir mainījies, jo šeit Latvijā par viņu nebija palikušas tādas pozitīvas atmiņas viņa dzeršanas dēļ!"

Un viņš atgriezās! Atgriezās, kā pavisam cits spēlētājs, cits cilvēks...

Sandis: "Agrāk, ja bija kāda kritika uz manu pusi par manu slikto spēli un tā tālāk, tad visi pieņēma, ka esmu slikts cilvēks. Viss! ...vai arī otrādāk - oi, kāds viņš malacis, labāka spēlētāja par viņu nav..." [smejas]

Atgriežoties hokejā, Sandis pārsteidz gan skeptiķus, gan tos, kuri viņu labi pazina.

Viktors Kamenskijs: "Tas ir spēlētājs ar lielo burtu, līderis! Un viņam ir liela sirds priekš visas komandas!"

Sandis: "...man ir prieks un gandarījums spēlēt hokeju! Protams, izejot uz ledus, gribas uzvarēt, gribas, lai komanda būtu labāka. Bet spēlē galvenais nav atdot piespēli vai iemest vārtus... tā atmosfēra arēnā un prieks, ko gūsti no spēles - tā ir pati lielākā motivācija!"

Dažiem komandas biedriem viņš ir tēva vietā, daži ar cieņu acīs viņu mīļi sauc par vectētiņu! Un, kad Sandis sāka spēlēt komandā, komandas biedri vienbalsīgi viņu ievēlēja par komandas kapteini.

Normunds Sējējs: "...lai gan pats to nemaz negribēja! Varbūt viņš negribēja uzņemties atbildību. No sākuma viņš tā ne visai, bet vēlāk piekrita."

No dzimtās Rīgas "Dinamo" 90tajos gados viņš aizbrauca kā juniors, bet atgriezās jau kā veterāns.

Viktors Kamenskijs: "Sandis ir sakrājis milzīgu pieredzi NHL un puiši uz viņu skatās, mācās. Bet Sandis viņiem parāda, kā jādara tas vai tas. Es domāju, ka priekš viņa un kluba tas ir ļoti labi."

Pēdējie gadi viņam nebija viegla pastaiga. Viņš izšķīrās ar ģimeni - ģimene Amerikā, bet viņš - Latvijā. Viņš atrada ceļu uz panākumiem, bet pazaudēja vietu, kuru viņš varētu saukt par mājām, bet par to Sandis nežēlojas.

Sandis: "Es uzaugu Rīgā, bet no 19 gadu vecuma dzīvoju Ziemeļamerikā līdz pat 37 gadu vecumam, un tagad jau gandrīz 3 gadus lielāko daļu laika pavadu Rīgā... tad kur ir manas mājas? Godīgi, es nezinu..."

Paldies visiem, kas veltīja savu laiku šim rakstam! Ceru, ka patika! :)