Tuvojoties jaunajam gadam, Hokeja Blogs aptaujāja trīs hokeja apskatniekus, kuri sniedza komentāru par aizvadīto gadu Latvijas hokejā. Visu triju kolorīto personu viedokļi bija atšķirīgi, kas parāda, ka pašmāju hokeja saimniecībā šumis notiek.
Matulis, Puče un Prāmnieks par 2017. gadu Latvijas hokejā4
Prāmnieks: Pietrūkst skaļu uzvaru
Pozitīvā lieta ir Bobs Hārtlijs un Latvijas izlase, saimniecības domāšanas maiņa sen jau bija vajadzīga. Ar treneri ir parakstīts ilgtermiņa līgums, lai gan ir atrunāti punkti, ka termiņš var samazinātues. Ja Hārtlijs nostrādās piecus gadus līdz olimpiskajam ciklam, tad varētu redzēt pozitīvas iezīmes.
Negatīvais varētu būt tas, ka Latvijas U20 izlasei neizdevās noturēties augstākajā divīzija. Jaunajiem spēlētājiem atrādīties skautiem elites divīzijā būtu liels ieguvums.
Laikam pietrūkst skaļu uzvaru, lai hokeja sezonu nosauktu par pilnvērtīgu.
Federācijā arī viss līdz galam nav kārtībā, ņemot vērā Dārziņa gadījumu. Lauris tomēr ir autoritāte, ja viņam kaut kas nepatiks, tad pārējiem čaļiem nebūs vienalga. Varētu būt kāds sekotājs tam visam. Tas ir akmentiņš federācijas lauciņā, jo viņiem to vajadzēja sakārtot. Ja neatrisinās šo lietu, tad var sekot sekas.
Uz papīra skatoties, pasaules čempionātā vajadzētu būt labam sastāvam. Tas pats Karsums, kurš parasti ceļgalu operē pavasarī, tad to viņš ir paveicis jau šobrīd.
Matulis: Pašlaik notiek sistēmiska Latvijas hokeja kastrācija
Aizvadītais gads ir parādījis, ka Latvija ir bagāta zeme, jo mēs varam atļauties maksāt izlases galvenajam trenerim 460 tūkstošus eiro gadā vai 46 tūkstošus mēnesī. Pat situācijā, kad treneris pusgada laikā ierodas uz divām nedēļām. Ja mēs gribam lidot ar tādu aeroplānu, tad jāmaksā tā cena.
Praktiski, nekas skaists nav noticis, jo Latvijas hokejs iet uz grunti. Visi mūsu vadošie spēlētāji ārzemju klubos ir nokļuvuši otrajās lomās, ne mums īsti aizsargi, ne uzbrucēji, ir tikai pieci vārtsargi, kas ir pasaules klases līmenī. Sastādot Latvijas hokeja uzbrucēju topu, ceturtajā vietā iekļūst cilvēks, kurš sezonā iemetis divas ripas.
Mums izlasē hokejists ir vajadzīgs, tad kad nepieciešams. U20 izlases sakarā redzējām, ka Mareks Mitens, acīmredzot, skolas dēļ netika uz izlasi. Tu nevari no Amerikas augstskolas skriet prom uz Latvijas U20 izlasi, jo mācību iestāde gadā par tevi maksā 20 - 30 tūkstošus dolārus maksā. Tas ir pamatdarbs. Mums jūsmoja, ka Amerika ir pilna ar latviešiem, no vienas puses tas ir labi, bet priekš Latvijas hokeja nemaz tik labi nav. Apmēram trešā daļa no viņiem paliks Amerikā, aprecēs vietējās dāmas un dzīvos tur.
Ja "Dinamo" ir nopietns hokejs, tad gribētos pateikt, lai Juris Savickis vai Aigars Kalvītis nemēģina iestāstīt, ka viņiem nav tik daudz naudas, lai izveidotu normālu fārmklubu. Pašlaik notiek sistēmiska Latvijas hokeja kastrācija, jo puikas izbraukājas pa Pēterburgu, pa Krieviju, tad badāc, 20 gadu vecumā viņš nav nevienam vajadzīgs. Tagad mēs sagaidām nākamo paaudzi, tur būs iekšā [Pauls] Svars, [Roberts] Kaļķis un visa kompānija, kas nevienam nebūs vajadzīga. "Dinamo" viņš kā jaunais spēlētājs vēl neder, bet kur spēlēt arī īsti nav. Varbūt ienesīgāk viņam ir strādāt "Domas dārzā" par alus bārmeni.
Vēl es gaidu, kad Kirovs Lipmans izdarīs labu lietu un samaksās izdevniecībai "Jumava" par tur pusotru gadu stāvošo Latvijas hokeja federācijas prezidentu grāmatu. Grāmata ir vairāk kā gadu gatava, bet tagad gaida samaksu.
Esmu optimists, tāpēc teikšu, ka nākamais gads būs sūdīgs. Pasaules čempionātā Dānijā [Herningā - aut.], kur Latvijas izlase aizvadīs spēles, nav nevienas viesnīcas un lielākā daļa fanu dzīvos 30 km attālumā no tās. Otrkārt, pirmā spēle pasaules čempionātā ir pret Dāniju, var iznākt tā, ka līdz piektajai spēlei mums nav nevienas uzvaras. Gribēšu redzēt, ko tad teiks sajūsminātā un mazliet stulbā latviešu tauta par Hārtlija varoņdarbiem. Pagājušogad, kad kalendārs bija veiksmīgs, tad ar trim uzvarām bijām zirgā. Tagad kalendārs ir sagriezies un viss var notikt.
Puče: Hārtlija parādīšanās ir stāsts par Latvijas hokeja nākotni
Ir viena svarīga lieta Latvijas hokejā, tas ir Bobs Hārtlijs. Kultūra, kādu viņš šobrīd ienes hokejā nekad te nav bijusi. Tas ir ceļš, kurš jāiet ne tikai hokeja, bet visai sabiedrībai, tur apkārt it ļoti daudz vērtības. Viņa lietderības koeficientu šeit mēs novērtēsim tikai pēc desmit gadiem, bet grūdiens daudzējādā ziņā turpmāk radīs ļoti labus stāstus.
Hārtlijam ir kompetence un zināšanas, viņš stāsta par to ko saprot, laika gaitā ir pārbaudījis un atnesis rezultātu. Latvijas hokejā tā ir liela vērtība, jo pašmāju cilvēki, kas māca hokejistus ir paši nonākuši no laukuma, novilkuši slidas un paņēmuši svilpi. Jauno speciālistu skolotājs ir bijis viņu iepriekšējais treneris. Šis cilvēks neiet caur skolu, tam viņš iet cauri tikai piespiedu kārtā, ja trūkst attiecīgs sertifikāts. Ne viņi māk sarunāties ar saviem audzēkņiem, ne viņi saprot lietas, kas attiecas uz cilvēka fizioloģiju. Viņiem tā ir bijusi sporta nometne 30 gadu garumā. Tāpēc tagad nav jāskatās uz U18 vai U20 izlašu rezultātiem. Mums jāskatās, kurš puika ir labi nospēlējis, kura kombinācija veidojusies ar perspektīvu.
Hārtlija parādīšanās ir stāsts par Latvijas hokeja nākotni. Arī agrāk ir bijuši atsevišķi gadījumi, Teda Nolana, Peka Rautakallio vai Kurta Lindstrēma personā, bet tie visi ir atdūrušies pret pašmāju saimniecības uzpūtību un nekompetenci. Tātad, viņi ir nolikti malā, jo mēs zinām labāk. Nevajag domāt, ka kādreiz mums būs medaļas. Ja mēs paņemsim to ko Hārtlijs dod, tad jau pietiks nākamajiem simts gadiem.