Atkal 2 pārbaudes mači un atkal divi zaudējumi. Lai arī rezultāts abos vienāds, mači bija diametrāli pretēji. Abiem mačiem gan ir 4 kopīgi mīnusi - abos ielaisti 4 vārti, abos piedzīvots zaudējums, abi, joprojām, neliecina par reālo izlases potenciālo, jo nepiedalās visi potenciālie līderi un abos gūti tikai vieni vārti.
Pirmā spēle bija katastrofa. Grūti atrast, kādu kuram spēlē būtu izdevusies, ja nu vienīgi vārtus guvušajam uzbrucēju trio. Vienīgi man šķiet šī spēle izšķīra, kurš vārtsargs būs 3. numurs čempionātā - Uldis Čalpa, jo lai arī viņš tāpat kā Māris Jučers ielaida 2 vārtus, Čalpa parādīja drošāku sniegumu. Cīņasspars šajā mačā nebija visiem, taču, vismaz beidzot iezīmējās maiņa, kas varētu taisīt rezultātu - Indrašis - Ābols - Karsums. Cita pozitīvā ko pateikt par šo maču man nav.
Otro spēli sabojāja beigas. Ok 3. vārti iemesti tukšos (lai arī pie tā noveda muļķīgas kļūdas), bet ceturtie vārti - tādu attieksmi izlasē negribu redzēt. Ir jācīnās līdz galam. 2 iemeslu dēļ - necīnīties un ākstīties ir necieņa pret sevi, komandu un faniem un nekoncentrēšanās ievērojami palielina traumu risku. Pārējais mačs jau bija tīri pieklājīgs, jo īpaši spēles sākums un lielākā daļa otrās trešdaļas. Gudļevskis parādīja, ka Latvijai ir cerības uz uzvarām ja vārtos stāv vārtsargs ar pieredzi augsta līmeņa mačos (Jučeram arī tāda ir, bet viņš jau no RD laikiem šķiet tāds vārtsargs - neveiksminieks + tas bija sen) Ābola trio turpināja veidot momentus, tikai neizdevās realizēt un arī Bukarta virknējums ik pa brīdim uzspīdēja, galu galā Bukarts arī guva vārtus, tiesa šim virknējumam mača galotne pabojāja ainu, jo tika pieļautas vairākas muļķīgas kļūdas.
Cik cerīgs izskatās čempionāts? Ja spēlēsim kā šovakar - jāmeklē Nervostrong. 1 vai 2 uzvarām ar tādu sniegumu var pietikt, bet vai ar to pietiktu Elitei - labs jautājums. Taču jārēķinās ar 2 faktoriem - joprojām nav visu labāko un trūkst saspēlētības. Kas tad puslīdz reāli var nākt klāt? Mājās palika bariņš spēlētāju ar Džeriņu, Cibuļski un Sotnieku priekšgalā. Džeriņš nozīmē to, ka nebūs vairs jāšausminās par labu čekeri, bet noteikti ne līderi Pavlovu 1. maiņā un Cibuļskis un Sotnieks nozīmē uzlabojumus tur, kur caurumu netrūkst - aizsardzībā. Ķēniņš un Merzļikins kārto attiecības Šveicē. Reāli skatoties - abi šveicieši var pievienoties jau pēc pāris dienām un var pievienoties reizē ar Kanādu... Rihards Bukarts Vācijas finālā cīnās par DEL titulu un ir zaudējuma attālumā no sezonas beigšanās. Balceram un Bļugeram AHL PO sākušies ar zaudējumiem, taču abus var izlemt paturēt NHL komandas. Šie abi puiši, ja pievienosies tad pievienosies īsi pirms čempja vai pat pēc pirmajām spēlēm (ar nostaļģiju atceros tos laikus, kad vēl bija 2 mazie grupu turnīri un uz otro grupu turnīru tika gaidīti tādi spēlētāji kā Skrastiņš, Žoltoks, Ozoliņš, Irbe no NHL PO). Vēl jau teorētiski var pievienoties vēl, kāds no jaunajiem + kāds no tiem, kas ir jau pārbaudīts bet palika mājās, taču reāli skatoties, manis nosauktie ir labākie, kas var papildināt šīs spēles sastāvu. Tas nozīmētu to, ka mums būtu 2-3 ok uzbrucēju virknējumi + "čekeri" un viduvēja aizsardzība kā arī izcila vārtsargu līnija, ja Merzļikinam viss būs ok. Ja viņš būs noguris - tad laba vai pat viduvēja. Tas ir skatoties uz uzvārdiem. Ir 1 liels mīnuss, ko pieminēju jau rakstā pēc mačiem ar Somiju - kā ar saspēlētību? Un tā var pietrūkt. Ja būtu kā kādreiz, kad 90% čempionātu pirmais mačs bija ar lielajiem "dūžiem", nesatrauktos, bet jau pirmajos mačos pretī ir komandas no kurām jāņem punkti, ja grib cīnīties par 1/4 finālu vai vismaz ar sirdsmieru dzīvot Elitē vēl vismaz gadu. Lai man piedod tie pasi Džeriņš, Bukarts, Ķēniņš - viņi nav tik meistarīgi, lai ar 1 spēli sataisītu komandu. Pareizāk sakot aizvietotu. Kanāda, Krievija, Zviedrija, Čehija, Somija - šīs izlases var atļauties neiespringt uz saspēlētību pirmajos mačos, jo savācot labu sastāvu var izvilkt uz individuālo meistarību. Mums diemžēl ir maz tik augsta līmeņa hokejistu un vēl jo mazāk no viņiem šogad spēlēs. Šobrīd vēl neuztraucos par to, ka būtu jākrīt ārā no Elites, taču arī nejūtu lielu optimismu. Jebkurā gadījumā gaidām nākamās spēles - atkal jau mājās - ar Šveici un tad jau 1. maijā ar Kanādu, kad būu jābūt skaidrībai, kas spēlēs un kas nē un uz ko šogad cerēt. Par lielu Latviju, par lielu hokeju!
