Ja pirmajās turnīra dienās netrūka pārsteigumu, tad trešajā turnīra dienā pārtseigumu īsti nebija. Diemžēl, arī Latvijas hokeja izlase neparūpējās par lielāku vai mazāku pārsteigumu un nepārspēja pagājušā turnīra vicečempioni - Šveici.
Mačs iesākās ar lieliem tempiem un līdzīgu spēli. Runājot futbola terminoloģijā ripas kontrole bija 55% pret 45% par labu Šveicei. Arī bīstamie momenti bija par kripatu vairāk un bīštamāki Šveicei, taču tas nebūt nenozīmēja to, ka Latvijai nav cerību.Tiesa spēlē bija vairākas neloģiskas tiesnešu rīcības (vairakas no tām nav tikai manis izdomātas, ka neloģiskas, līdzīgi uzskatīja arī komentētāji Jānis Stepītis un Herberts Vasiļjevs, kurš laukumā apēdis daudz pudu sāls) Viena no pirmajām mazliet neloģiskajām epizodēm - Bļugera noraidījums par rupjību. Nē, nē es nesaku, ka Tedijs paijāja šveicieti. Neloģiskais bija tas, ka epizodē, kurā ir vairāki abppusēji grūdieni un sitieni 2 minūtes tika tikai Bļugeram. Latvija varonīgi izturēja Šveices monstruālo vairākumu un trešdaļa noslēdzās ar likumsakarīgu 0:0.
Otrā trešdaļa savā sākuma stadijā attāli atgādināja Austrijas spēles 1. trešdaļu. Vispirms šveicieši izmantoja mūsu kļūdas - neprecīzi nospēlē Galviņs, mazliet par tālu no vārtiem izslido Merzļikins un pēc tam vairākumā Indraša konfekte no vēl lielākas konfektes - piespēles Balcera izpildījumā (Balceram jau 5. punkts, atgādinu, ka savā debijas čempionātā pagājušogad visā turnīrā Rūdis nopelnīja 6 punktus un pirms šī turnīra solīja nospēlēt kā minimums - ne sliktāk). Otrās trešdaļas turpinājums sākotnēji bija Latvijas zīmē, taču pēc tam vel viena tiesnešu neloģiska darbība, kas iedarbināja "Šveices atdzimšanu" - epizode, kurā spēlējot vairākumā tiesneša acu priekša tiek noklupināts/nogāzts mūsu hokejists un iespējas uzspēlēt 5:3 vietā kļūda un īsi pēc vairākuma neizmantošanas neveiksmīgi spēlē Indrašis un uz 2+2 minūtēm paliekam mazākumā. Vēl 36 sekundes un kapteinis Dārziņš gribot kā labāk, sadara ziepes - izraida ripu ārpus laukuma un pilnas 2 minūtes mazākumā, spēlējot 3:5. Šveice neprata izmantot mūsu dāvanu.
Trešās trešdaļas sākums jau Latvijas zīmē. Arī mēs tikām pie "lielā vairākuma", taču tāpat kā Šveice nepratām to izmantot (un mums tas bija tikai dažas sekundes). Spēle ritēja līdzīgi un ar vien vairāk šķita, ka punkti šajā spēle tiks dalīti, taču tad seko Vasiļjevaprāt neloģiska svilpe (arī man tā šķita neloģiska, līdz skatoties epizodes atkārtojumu radās aizdomas, ka tiesnesis nenosvilpa aizmuguri kā uzskatīja Stepītis un Vasiļjevs, bet gan pārmetienu. Ja tā nebija - tad gan mazliet neloģiska svilpe un iemetiens mūsu zonā) Šī epizode noslēdzās ar pamatīgu cīņu pie mūsu vārtiem, kur Elvis un Galviņš divata netika galā ar 3 šveiciešiem ar supertalantu Niko Hišīru priekšgalā un 3:34 irms trešdaļas beigām 1:2. Diemžēl, nākamie vārti arī mūsu vartos. Jau tukšos vārtos ripu raidīja Simons Mozers, kad spēlējot sešatā neveiksmīgi nospēlēja Teodors Bļugers.
Pozitīvais šajā spēlē - cīņa līdz galam, turpinās laba saspēle, Balcers turpina rādīt to, kāpēc brīžiem uzspēlēja Otavas 1. virknējumā un Elvis parādīja to, ka 2 mēnešu spēļu prakses neesamība viņam nav šķērslis, līdzīga cīņa visas spēles garumā, ko apliecina līdzīga statistika, piemēram, ja metienus krietni vairāk izdarījusi Šveice (37 pret 21), tad iemetienos esam bijuši krietni pārāki (34 pret 20), tapat arī Latvijas izlase demonstrē lielisku un nesalaužamu mazākumu.
Negatīvais šajā spēlē - ļoti daudz muļķīgu kļūdu savā zonā, nespēja notīrīt savu vārtu priekšu, Ābola nespēlēšana lielāko spēles daļu (cerams, ka nav nopietna savainojuma) un cerības uz 1/4 finālu krietni apgrūtinās. Tās gan nav nereālas. Pirmā lieta, kas jāpaveic, lai tās nezustu - jāpadara darbiņš 14. maijā 17.15 uzvarot Itāliju. Ja gribam top8 obligāti jāuzvar Itālija un Norvēģija pamatlaikā, kā arī jāsavāc kaut pāris unkti no grandiem - Čehijas, Zviedrijas, Krievijas. Tas ir grūti, bet nav neiespējami. Par Lielu Latviju, Par Lielu Hokeju!
