Tiem, kas seko Ziemeļamerikas profesionālajām līgām - NHL, NBA utt. nav svešs termins "tank" jeb "tankot" (turpmāk tekstā bez pēdiņām). Pirms ķeros pie lietas - ko nozīmē tankot? Šis termins apzīmē, kad kāda no komandām neispringst uz uzvarām, tieši otrādi vairak cenšās zaudēt, lai iegūtu pēc iespējas zemāku vietu sezonas noslēgumā. Priekš tiem, kas trakos, ka tas jau izklausās pēc toto spēlītēm - nomierināšu. Nav tā, ka, piemēram, Sanhosē "Sharks" hokejisti iznāks uz ledus un slidināsies uz riņķi pretiniekiem ļaujot mest iekša 10 vārtus katrā periodā. Tankošana vairāk izpaužās komandas vadības un menedžmenta līmenī. Tiek atdoti vērtīgākie, labākie spēlētāji maiņu ceļā, nepagarinot līgumus (ja neizdodas atrast piemērotu maiņas piedāvājumu), atbilstoši NHL noteikumiem laužot līgumus un komandā iegūštot pēc iespējas vairāk jaunus, talantīgus džekus vai kādu veterānu, kuru būs viegli aizmainīt pirms maiņu darījumu atļautā perioda noslēgšanās. īsi sakot - komanda tiek izveidota jau tāda, kurai nav cerību vākt daudz uzvaras. Tie, kas seko NHL apmēram, iedomāsies kuras komandas "tanko" - labs piemērs - Rūdolfa Balcera ex-komanda "Sharks". {irms sezonas tika tikts vaļā no vairākiem līderiem, vairākiem dārgajiem līģumiem vietā nekas īpašs un šobrīd, kad sezona sāk ieskrieties, tas parādās arī līgas kopvērtējuma tabulā - 3. vieta no beigām, vājākais uzbrukums līgā (skatoties pēc vidēji iemestajām ripām spēlē) un viduvēja aizsardzība.
Bet kāpēc komandas tanko? Gan NHL, gan citās līgās, kurās šis jēdziens ir aktuāls, komandas tanko drafta dēļ. Kas ir drafts? Ik gadu daudzās līgās, tajā skaitā NHL drafta ceremonija ir process, kurā attiecīgās līgas komandas izvēlās un piesaista noteikta vecuma jaunos talantus. Kā, piemēram, šogad Tampabeja draftēja Klāvu Veinbergu, Florida Sandi Vilmani un Bostona Danu Ločmeli, tādējādi šos latviešus piesaistot sev uz noteiktu laiku. Kāds sakars draftam un tankošanai? Iedomāsimiems skolas laikus, kad sporta stundās saucāmies, lai spēlētu, kādu sporta spēli. Ko parasti izsauca pirmos? Labākos (nu vai draugus, ja kapteiņi bija par power of friendship nevis vēlmi uzvarēt). Sportā līdzīgi - pirmos draftē potenciāli labākos. Un tankošana palīdz nodrošināt iespēju draftēt pēc iespējas ātrāk. Vismaz, tā tas ir uz papīra. Kāpēc? Jo katru gadu notiek drafta loterija, kas nosaka vietas, kādā secībā komandas varēs veikt drafta izvēles un viszemāk esošajām komandām tiek piešķirts lielāks % iegūt augstāku vietu draftā. Uzreiz jāsaka - komandas, kas tiek izslēgšanas spēlēs netiek pie iespējas šajā loterijā. Arī drafta loterijas principi kopš 1995. gada laiku pa laikam mainījušies. Ja no 1995. gada līdz 2012. gadam, piemēram, bija ierobežojošs noteikums, ka klubi, kas piedalās loterijā nevar uzlabot savu pozīciju vairāk, kā par 4 vietām. Ko tas nozīmē? To, ka drafta pirmo izvēli kaut teorētiski varēja iegūt tikai attiecīgo sezonu 5 vājākās komandas (runa tikai par loteriju, izvēles, kas iegūas maiņu ceļā ir cits stāsts par kuru šodien nerunāsim). Izmaiņas sekoja 2014.-2015. gada sezonā, kad ievērojami samazināja 30. vietas (tolaik pēdējās) iespējas iegūt #1 izvēli draftā, samazinot procentuālās iespējas, tāpat arī atceļot 4. vietu noteikumu, tādejādi drafta pirmo izvēli varēja iegūt jebkura komanda, kas uzvarēja drafta loteriju. Līdz šim brīdim darbojās noteikums, ka komanda nevar zaudēt vairāk, kā 1 vietu loterijā, turklāt loterijā noteica tikai 1. izvēli, tādējādi 30. vietas ieguvēja sliktākajā gadījumā ieguva drafta 2. izvēli. Laikā no 2016. -2019. gadu draftam tika ieviestas atkal jaunas izmaiņas - loterijā varēja iegūt pirmās 3 izvēles, tādējādi vājākā komanda garantēti varēja iegūt vairs tikai 4. vietu nevis 2. Pienākot 2020. gada draftam atkal nākamās izmaiņas, taču tajās neiespringsim, jo tās radās Covid pārtrauktās sezonas dēļ, kas drafta loteriju padarīja par 2 daļīgu procesu. Sākot ar 2021. gadu atkal jaunas izmaiņas. No 2021. gada loterijā izvēlās vairs tikai pirmos 2 "pikus", atkal samazinot loterijas "uzvarētāju" skaitu. Savukārt, no šī gada ir ieviests noteikums, ka loterijā savu vietu iespējams uzlabot tikai par 10 vietām. Ko tas nozīmē? Loterijā piedalās 16 komandas, kas netiek izslēgšanas spēlēs un tātad tikai 11 vājākās cer uz uzvaru loterijā un 1. drafta izvēli. Otrkārt no šī gada drafta ir ieviests noteikums, ka viena un tā pati komanda drīkst uzvarēt un iegūt 1. izveli draftā tikai 2 reizes 5 gadu laika posmā. Tagad varam sākt domāt vai tankošana kaut ko dod.
Īsam ieskatam mazliet statistikas. Tiem, kas grib tajā iedziļināties - atveriet un papētiet, kādu no rakstiem avotos vai uzrakstiet komentārā - atsūtīšu linku. Laikā no 1995. gada līdz šim gadam ir notikuši 28 drafti un 27 drafta loterijas (2005. gadā loterijas nebija un Pitsburga automātiski varēja izmantot pirmo izvēli). Šajās 27. loterijās komanda ar vislielāko iespēju (vai vienkārši attiecīgās sezonas "lūzeri"😉 uzvarēja un 1. drafta izvēli ieguva 10 reizes. Tātad mazliet vairāk, kā 1/3 no iespējamajām reizēm. Pēdējos 10 gados - 4 reizes. Tātad gandrīz pusē gadījumu. Kāpēc izceļu tikai 1. izvēli? Jo 1. izvēli potenciāli ir labākais hokejists, ko attiecīgajā draftā var izvēlēties. Tukšākos gados nākamās izvēles potenciāli ir jūtami vājākas (ar retiem izņēmumiem, atgādinu runāju tikai par potenciālu) līdz ar to, komanda tankojot nesapņo dabūt 2., 3. vai, kādu citu augstu izvēli, bet tikai pirmo. Skatoties šādi - tankot ir vērts un tas ir forši, jo palīdz komandai iegū jauno talantu. Turklāt, uz papīra, tas arī iet kopā ar to, kāpēc draftā ir šīs proporcijas par labu vājām komandām. Doma jau vienkārša - lai nesanāk, tā, ka top komandas kļūst tikai stiprākas un vājie vājāki. Drafta loterija ir sava veida izlīdzināšanas mehanisms, kam potenciāli jādod jaudīgākie jaunie talanti vājajām komandām, lai, tās var tiekties līdzi stiprajiem.
Dzīvē, protams, tas ne vienmēr strādā tik lieliski. Protams, pirmās izvēles ir tādi džeki, kā Ostons Metjūzs, Sidnijs Krosbijs, Aleksandrs Ovečkins un Konors Makdeivids. Taču pirmās izveles var būt arī, piemēram, Aleksiss Lafrenjē vai Niko Hišīrs - puiši ar ļoti augstu potenciālu, kas pierādās lēnāk, kā "paaudžu" talantiem. Un, protams, gadās arī Jakupovi - džeki, kam ir mega potenciāls, bet rezultāts briesmīgs. Tāpat arī gadās drafti, kad izrādās, ka pirmā izvēle ne tuvu nav labākā. Spilgts piemērs ir 2000.gada drafts - ļoti šaubos vai kāds apgalvos, ka šī gada drafta #1 Riks Dipjetro ir labākais, kas nācis no šī drafta. Denijs Hītlijs #2, Marians Gaboriks #3, Skots Hartnels #6 un pat #28 Džastins Viljamss un #29 Niklass Kronvāls ir izrādījušies krietni vērtīgāki. Un tas tikai uzmetot aci pirmajai kārtai, jo, kas seko NHL zina, ka laiku pa laikam izkrīt "vēlie augļi" un pēdējās kārtās tiek izvēlēti supertalanti. labs piemērs ir arī 2006. gada drafts - Sentluisas #1 izvēle Ēriks Džonsons bija ilgs un stabils NHL spēlētājs. Taču pēc 16 gadiem šķiet, ka nākamie 5 izvēlētie (Džordans Stals, Džonatans Teivss,Niklass Bekstrēms, Fils Kessels (apsveicam hotdog un skittles mīli ar Dzelzs Vīra rekordu) un Deriks Brasārs varēja būt labākas izvēles. Tas, protams, neskatoties sīkāk tieši tā brīža Sentluisas vajadzības. Pēdējais drafts, kuru pieminēšu ir 2012. gada drafts. Iespējams, viens no vājākajiem draftiem pēdējos 10 gados, ar iespējams lielāko izgāšanos NHL draftu vēsturē, kā pirmo NR - Naīlu Jakupovu. Taču arī nākamie draftpiki nav spoži pirmajām izvēlēm. Lielākoties tie ir stabili NHL veči (izņēmums ir #4 Grifins Rainhārts, kurš NHL nospēlēja tikai 37 spēles). Par drafta kvalitāti liecina arī tas, ka attiecīgā drafta #14 ir Zemgus Girgensons - līdz šim visaugstāk draftētais latvietis. Augsts numurs, turklāt ilgtermiņā bijis labak vismaz par pāris sevi apsteigušajiem. Taču vairākas komandas noteikti kož pirkstos par to, ka neapsteidza Tampa Beju un Tampai bija iespēja ar #19 numuru paņemt iespējams labāko šīs desmitgades vārtsargu Andreju Vasiļevski, kas ir viens no stūrakmeņiem Tampas panākumos. Tātad ko tas nozīmē? Augsta vieta draftā, negarantē labāko talantu. Protams, ka pirms drafta grūti paredzēt, jo nākotni neviens neredz un nezina, kā katram būs ar raksturu, traumām, spēju ieskrieties profesionālā hokejā un miljons citi faktori. Pieminēšu vēl 2 argumentus. Fani un menedžments. Fani rada problēmu tādā ziņā, ka katram ir savs pacietības līmenis - cik ilgi varēs izvilkt to, ka tava komanda ir līgas vārguļi. Cik ilgi to pacietīs un "neuzmetīs" komandu? Īsti fani, protams, būs pacietīgi, taču vienai lielai daļai pāris šādi gadi un interese strauji mazināsies. Fani pamatā grib uzvaras. Roku rokā ar šo iet menedžements. Ja komandas vadība, menedžeri un treneri sola - notankosim, tiksim pie Makdeivida/Metjūza/Bedārda un tad iesim uz priekšu kā karaļi un beigās tankošana beidzas ar izgāšanos draftā vai vēl sliktāk - ļoti augstām drafta izvēlēm, taču bez jebkāda jēdzīga rezultāta. Šķiet visspilgtākais piemērs ir Edmontonas Oilers. Lai arī pēdējā Play Off viņi iekļuva top4 jeb konferences finālā, paskatoties draftu izvēļu rezultatus kopš 2010. gada šķiet, ka sen jau bija jābūt Lordam Stenlijam. Kopš 2010. gada Oileriem ir bijušas 4 1. drafta izvēles - vispirms 3 pēc kārtas - Teilors Hols, Raens Ņūdžents Hopkins, Naīls Jakupovs un, protams - Konors Makdeivids. Pievienojam šajā pašā laika posmā iegūto Darnelu Nērsu #7, Leo Draizaitlu #3, Jessi Puljujārvī #4 un tā vien gribās teikt - šie draftēt neprot. Tanko, tanko un tanko, bet rezultāts ir ļoti reti, jo pirmkārt, jau iepriekš stāstītais par Jakupovu, arī Nūdžents Hopkins un Teilors Hols neizrādījās nekas ekstra spēcīgs un arī Puljujārvī šogad pat vairs nav NHL. Pieliekam klāt to, ka kopš 2010. gada Edmontona Play- OFF spēlējusi tikai 3 reizes un saprotam, kas notiek, ja komanda tanko, bet menedžments nestrādā. Arī iepriekš pieminētā Zemgus Girgensona pārstāvētā Buffalo Sabres ir komanda, kas regulāri tiek pie top5 izvēlēm, taču rezultāta nav. Buffalo gadījumā gan to grūti saukt par īstu tankošanu, jo nereti komanda vienkārši nesasniedz to ko gribētu, taču tik un tā apliecina, ka daudz augstu izvēļu draftā negarantē augstus rezultātus. Potenciālais labais piemērs ir NewYork Rangers. Pēdejos 10 gados viņiem ir bijis drafta 2. nr Kāpo Kakko un 1. Nr arī jau pieminētais Lafrenjērs. Lai arī abi mazliet buksē un sapņos nerādās, ka būs Metjūzi un Krosbiji - Ņujorka aug un cīnās par augstām vietām. Liels palīgs ir drafta stīls Šesķorkins (2014. gada draftā šis vārtsargs tika izvelēts ar #114). NYR Play Off spēlē ievērojami biežāk, kā Oilers, nemaz nerunājot par Sabres, turklāt ir izdevies iekļūt arī finālā. Un tas ar krietni retāku iespēju tikt pie top drafta izvēlēm. Ko ar to mēģinu pateikt - daudz augstas izvēles neko negarantē. Ir nepieciešamas pāris labas, veiksmīgas drafta izvēles ar sabalansētu kodolu un pārdomātu menedžementu ilgtermiņā.
Līdz ar to nonākam pie rezultāta. Vai ir vērts tankot? Jā, ja tas nekļūst par ļoti ilgu laika periodu un paralēli tiek veikti pārdomāti lēmumi, nepaļaujoties tikai uz draftētajiem. Savādak tankošana var kļūt par lielu izgāšanos. Gadiem ilgi tankot, lai neiegūtu kārotos spēlētājus vai iegūt un izrādīties, ka attiecīgie spēlētāji nespēj piepildīt savu potenciālu komandu agri vai vēlu padarīs par viduvējību. Un viduvējība ir sliktākais, kas var notikt. Viduvēja komanda ar sliktu menedžementu nebūs iekārota vieta brīvajiem aģentiem, tāpat, kā būs maz maiņu materiāla - līdz ar to šādā veidā pastiprināt komandu būs grūti. Un viduvējai komandai būs krietni mazāk izredžu iegūt ko jaudīgu arī drafta ceļā. Komanda, kas ar sliktu tankošanu nosēžās ilgstoši līgas viducī tur var iesprūst uz ļoti ilgu laiku. Līdz ar to varu tikai atkārtoties - tankošana ir process no kura nav vērts atteikties, tad ja menedžementam ir skaidrs plāns a, plāns b, plāns c un šis process neieilgst pārāk ilgā laika posmā. Paldies visiem, kuriem pietika pacietības izlasīt.
