-Kāda jums bija pirmā saruna?
-Es atceros, ka komanda jau bija Kalgari, viņš pievienojās drusku vēlāk. Pirmā saruna bija parasta iepazīšanās. Es jau zināju daudz par viņu. Lēnām sākām runāt un daudz laika pavadījām kopā tur, tā tas iegājās.
-Pēc tam tu piedāvāji sevi U20 izlasei kā video treneris?
-Caur treneri Miļūnu piedāvāju savu palīdzību izlasei. Tur arī tā sadarbība sākās. Nolans arī piedalījās sapulcēs, redzēju, ko es darīju un viss aizgāja.
-Paraksturo kāpēc jauniešu izlases pasaules čempionātos, augstākajās divīzijās, tiek grautas, bet, kad pienāk pieaugušo vecums viss izlīdzinās.
-Grūti mums notiek, nav tie resursi. Kvantums, kas ir Amerikā un Kanādā vai Zviedrijā, viņiem ir masas. Viņi paņem tos 20 labākos, tāpēc ir ļoti grūti konkurēt. Pieaugušā līmenī tas balansējās, bet jauniešu vecumā hokeja lielvalstīm ir vairāk spēlētāji un ir attīstītāka sistēma.
-Tevi uzrunāja kļūt par izlases treneri pēc 2012. gada pasaules čempionāta Stokholmā?
-Šī ideja nāca gan no Teda Nolana, gan Latvijas hokeja federācijas puses. Līdz šai dienai es pateicos Nolanam un Lipmanam par doto iespēju strādāt ar izlasi.
-Kā tu atceries pirmo spēli uz Latvijas hokeja izlases komandtiltiņa?
-Pirmā spēle mums bija Čehijā. Ja nemaldos, tad pirmo spēli zaudējām un otrajā spēlē arī piedzīvojām zaudējumu. Tie puiši, kuri bija atbraukuši ļoti labi nospēlēja. Uztraukums īpaši nebija, kad iegāju visā ritmā tas vispār aizmirsās.
-Kopumā novērtē, kāds bija pirmais pasaules čempionāts tavā vadībā?
-Labs sākums sliktas beigas (smejas). Runājot par čempionātu Helsinkos, kad stāvēju uz komandtiltiņa. Pirmais man pašam bija 2012. gada čempionāts Stokholmā, tad es strādāju par video treneri. Komanda nospēlēja diezgan cienīgi. Protams, vēlējāmies tikt astotniekā, bet tas neizdevās. Pirmajā pasaules čempionātā es pēdējās divas spēles izlaidu, jo man dēls piedzima.
-Latvijas hokeja līdzjutēji ir pieraduši, ka izlase čempionātu noslēdz ap 11. vietu. Tā ir mūsu izlases komforta zona?
-Negribētos teikt, ka tā ir mūsu komforta zona. Nekad nevajag teikt, ka es esmu desmitais vai vienpadsmitais, vienmēr vajag tiekties uz augšu. Pašam sevi ir jāpiespiež strādāt. Jādarbojas, lai sasniegtu augstākus mērķus.
-Savā pirmajā pasaules čempionātā uz izlases komandtiltiņa bija arī Artūrs Irbe, tomēr LHF viņu izbrāķēja. Tas bija kulturāli no federācijas puses?
-Grūti komentēt, jo tādi ir tie likumi. Neko citu nevar izdarīt.
-Tad pienāca brīdis, kad bija jāgatavo izlase Olimpiādei, juti, ka šī komanda varēs radīt brīnumus?
-Protams, ka jutu, jo tur jau nebrauca vienkārši uzspēlēt. Es vienmēr uz turnīriem vai pārbaudes spēlēm braucu, lai uzvarētu. Atmosfēra komandā bija vienkārši fantastiska. Visi bija sagatavojušies un mēs braucām ar mērķi cīnīties – pārstāvēt Latviju. Beigās mēs zaudējām Kanādai, bet parādījām, ka mēs maziņā valsts varam cīnīties ar lielajām valstīm.
-Cilvēki pirms turnīra par Latvijas izlasi izteicās diezgan skeptiski – pēdējā, varbūt pirmspēdējā vieta.
-Cenšos neklausīties, ko hokeja eksperti saka. Astotā vieta bija laba, pats galvenais jau nebija vieta, bet tā pašatdeve.
-Apskatīsim tagad tās nozīmīgākās spēles. Kā, un vai vispār bija jānoskaņo komanda pirmajai spēlei pret Šveices izlasi?
-Nevienu nevajadzēja noskaņot, jo tās ir olimpiskās spēles. Pirmā spēle olimpiādē. Visi bija gatavi spēlēt. Mēs redzējām visu turnīru cik izlase bija noskaņota un gatava spēlēt, atdot visu.
-Kas norisinājās uz soliņa, kad Šveice guva vārtus 7 sekundes pirms trešā perioda beigām?
-Uzreiz bija jādomā, kā mēs dabūsim ripu pretinieku zonā. Varbūt varam kādu momentu dabūt tur. Tās man bija pirmās domas. Pēc spēles galvā bija tukša sajūta, bet tajā pašā laikā turnīrs tikai sākās un priekšā bija daudz spēles.
-Pēc tāda spēles pavērsiena treneriem noteikti ir ātri jānoreaģē, ko darīt tālāk?
-Tas jau ir jāizdomā pirms tam. Pirms spēles tiek sazīmētas visas iespējamās situācijas – 6:5, 4:3 u.t.t. Situācijām jābūt atstrādātām, lai nerastos tāda situācija, ka nezini, ko darīt.
-Visspilgtākās spēles Sočos noteikti bija pirmā un pēdējās divas.
-Otrajā spēlē pret Šveici komanda bija vēl pamatīgāk noskaņota. Tā bija spēle uz izdzīvošanu. Zinājām, ka nav, kur atkāpties. Ja zaudē – brauc mājās, uzvari – turpini cīnīties. Visi spēlētāji ir profesionāļi un zināja, ko darīt.
-Pēdējā spēle bija ļoti principiāla. Lielu darbu ieguldīja ne tikai treneri, bet arī kapteinis?
-Visam izlases sastāvam – ārsti, masieri, ekipējuma cilvēkiem… – bija jāiegulda liels darbs, lai tur mēs būtu.
-Kurš pasvieda ideju par kombināciju uz nomainīšanos, lai tālais spēlētājs pārsteigtu Kanādas hokejistus?
-Mēs šo kombināciju provējām arī Somijā, pasaules čempionātā. Mums vienkārši nesanāca. Ja kāds grib redzēt video, lai piezvana man. Vienkārši iemetienam ir jābūt tieši tajā vietā pie beņķīša. Sanāca labi arī tas, ka bija minūtes pārtraukums un uzreiz ideja bija gatava. Viss jau bija sazīmēts ģērbtuvē, zinājām, ka to darīsim.
-Kā izlēmāt, kuram spēlētājam tiks uzticēts šis atbildīgais uzdevums?
-Sanāca, ka Lauris Dārziņš spēlē pa to malu. Zinājām, ka viņš ļoti labi individuāli var 1:1 apspēlēt vārtsargu.
-Izlēmāt arī aizsargu, kurš dos piespēli?
-Mums visi aizsargi bija labi. Neteikšu, ka jebkurš varēja atdot piespēli, bet Kulda ļoti labi atdeva. Uzskatu, ja būtu bijis cits aizsargs, tad viņš arī to būtu spējis izdarīt.
-Sandis Ozoliņš starp periodiem arī uzmundrināja komandu?
-Visi viņu uzklausa. Tur nav domstarpību. Neesmu redzējis nevienu spēlētāju pret, kuru būtu tāds respekts kā Sandi. Ozoliņš spēlēja caur sāpēm. Visi to redzēja ģērbtuvē, kā viņš cīnījās, ko darīja. Viņš bija kā tētis ģērbtuvē.
-Spēlētāji noteikti bija sarūgtināti, ka tādā spēlē tomēr tika piedzīvots zaudējums.
-Protams, neviens nekad negrib zaudēt. Ko tas nozīmē skaisti zaudē, kā citi saka?!
-No Sočiem aizbraucāt ar paceltām galvām?
-Es domāju, ka jā. Mēs parādījām pasaulei, kas ir Latvijas hokejs. Joprojām Amerikā un Kanādā visi runā, ka bija nobijušies visu spēli. Ja skatās pēdējās septiņas minūtes, kad viņi iemeta golu. Nekad nebiju redzējis, kad Kanādas izlase atkāpjas, sagaida mūs neitrālajā zonā. Viņi visu maču spēlēja agresīvu hokeju, bet tās pēdējās minūtes mūs sagaidīja uz sarkanās līnijas.
-Tomēr galva nolaidās, kad tika uzzināts par pieķertajiem spēlētājiem aizliegto vielu lietošanā?
-Ir neliels sarūgtinājums. Negribas īpaši komentēt par visām lietām. Uzskatu, ka visi spēlētāji atdeva simts procentus no sevis katrā spēlē. Nav nekas lietots, lai kaut kas diži mainītos.
-Pēdējais posms ar Tedu Nolanu bija pasaules čempionāts Minskā. Kāds kopvērtējums par šo turnīru?
-Mums vajadzēja izmantot vairāk momentus, kas bija. Sarūgtinājums arī bija, ka netikām ceturtdaļfinālā. Kopsummā puikas nocīnījās un nostrādāja labi.
-Kāda bija Nolana pēdējā uzruna komandai?
-Viņš pateica paldies visiem spēlētājiem par darbu. Diezgan emocionāli visu pateica. Mani personiski un spēlētājus tas aizskāra. Diezgan daudz esmu iemācījies no viņa. Paldies Nolanam par visu.
-Latvijas hokeja federācija runāja ar tevi kā galvenā trenera kandidātu nākotnē?
-Nevēlos šo komentēt. Vienkārši pēc čempionāta aprunājāmies, kā turpināsim kopīgo sadarbību.
-Latvijas hokeja izlase ar Beļavski un Zirni turpinās vadīt komandu tikpat veiksmīgi kā ar Nolanu pie grožiem?
-Es ļoti ceru. Mēs zinām, ka mums ir ļoti labi spēlētāji, kuri atdot visu sevi izlasei. Turpināsim strādāt un darboties, lai Latvija lepotos ar mums.
-Kādā jomā Latvijas hokejistiem būtu jāpieliek, lai mēs cīnītos par augstākām
vietām?
-Visās fāzēs var pielikt.
-Ko tu ieteiktu jaunajiem hokejistiem, kuri skatās izlases spēles un sapņo nokļūt tur?
-Viss sākās ar ieguldīto darbu, lai būtu tie augļi.
-Kāpēc tev nav līgums Bufalo “Sabres”? Tavs vārds tika minēts, kā viens no kandidātiem uz Nolana palīgu.
-Man pārrunas bija ar “Sabres”. Beigās nesanāca. Tajā pašā laikā ir jāturpina strādāt un varbūt nākotnē būs iespēja.
-Kāds ir tavs mērķis pēc pieciem gadiem, kur tu vēlētos būt?
-Mērķis vienmēr ir bijis NHL. Strādāt kaut kur augstāk nekā iepriekš. Negribētu stāvēt uz vietas šos piecus gadus.
