Tas notika netālu no Kaspijas jūras, kur kāds akmeņlauzis sajauca sāls kristālus ar dārgakmeņiem. Kad akmeņlauzis savā šahtā bija uzgājis vērtīgākā marmora gabalu kādu jēlkad viņam bija nācies izgāst. Atlūztot marmora bluķim, tas aiz sevis atklāja sāls kristālu pārklātu sienu, kura vājajā akmeņlauža luktura apgaismojumā vizēja viss neiedojamākajās krāsās, kas akmeņlauzim lika apžilbt un aizmirst par savu uzdevumu, kurš vienreiz par visām reizēm atalgotu viņa smago darbu, kurā viņš pavadīja lielāko daļu savas dienas un reizēm arī naktis. Akmeņlauzis uz brīdi sevi iztēlojās kā pasaulē bagātāko cilvēku, kura priekšā visi noliek savas vērtīgākās dāvanas, lai apskatītu tā vērtīgo atradumu. Viņš drudžaini sāka atlauzt sāli no tumšā ieža, lai ar to piepildītu visu, kas vien iespējams. Kad akmeņlauzis bija piepildījis niecīgo vagoniņu ar sāli, kuru vēlējās izstumt virszemē, tad papildus ar sāli piepildīja divas paunas, kuras pārlika sev pār pleciem. Taču virzīdamies augšup akmeņlauzis atskārta, ka vagoniņš ir pārpildīts un tā saturu iekļaujošās malas ir atliekušās tā, ka vagoniņu vairs nebija iespējams dabūt cauri spraugai, kuru veidoja balsti tā ceļā. Taču akmeņlauzis bija tā iekarsis sava atraduma nogādāšanā virspusē, ka viņš nevēlējās no vagoniņa izbērt daļu sāls, ko viņš maldīgi iedomājās par dārgakmeņiem. Tāpēc viņš virzoties caur katru balstu spraugu, balstus sasvēra uz abām malām, kas izstumjot tiem cauri vagoniņu, pēc tam uzreiz arī sasvērās un vairs nespēja noturēt smago nastu virs tiem. Eju akmeņlauzim pārvarot katru balstu spraugu iekļāva biezi putekļu mākoņi, kurus dārdot uz ārpusi stūma grūstošā šahta uz virszemi. Nepagāja ne trīs stundas līdz akmeņlauzis sasniedza virszemi, kur ārpusē, pakšķot, rotaļājās smagas lietus lāses. Izstūmis visu savu mantību lietū, akmeņlauzis iesaucās - Es esmu pasaulē bagātākais cilvēks - un noskaloja savu putekļiem pārklāto seju. Taču līdz viņš nodūra acis uz izstumto, viņš atskārta, ka lietū sāls sāk piemirkt un izšķīst, kas viņa stāvam lika arī turpat kādā no lietus piepildītām peļķēm sabrukt. Pirms viņš attapās pagāja ne viena vien diena un nakts, kas viņa ķermenim lika raustīties neiedomajamā drudzī, kuru izraisīja šaušalīgi murgi. Neviens no garām klaiņojošajiem nevēlējās viņam tuvoties, jo viņiem šķita, ka akmeņlauzis ir nelabā apsēsts. Taču, kad akmeņlauža pārpūlētie locekļi bija atlabuši, viņš pamodās un kopš tās dienas viņš vairs ne tuvu nevēlējās redzēt ieeju pazemē.
lasi, vērtē, komentē 
