Mūsdienās aizliegtā pilsēta Pekinā ir viena no iecienītākajām tūristu apskates vietām, bet vēl pirms 100 gadiem šī pilsēta bija slēgta apkārtējai pasaulei. Tā bija pieejama tikai imperatoram, viņa ģimenei, kā arī konkubīņu un einuhu ( kastrētu kalpotāju) pulkam, vienkāršajiem ļaudīm, kas uzdrīkstējās spert kāju šajā teritorijā nelīdzēja nekādas lūgšanās- galvas ripoja bez žēlastības.
Sākotnēji imperatora pilsētu sauca par GUGUNU jeb VECO PILI, bet jau pilsētas dibināšanas laikā 1406. gadā tā bija pazīstama ar pašreizējo nosaukumu.
Kamēr aiz 52 m plata aizsarggrāvja un 10 m augsta pilsētas mūra imperators, viņa ģimene un mīļākās dzīvoja privātā pilsētā, kur greznībai nebija robežu, ar zelta irbulīšiem stūķēja vaigos vissmalkākos ēdienus, pārējā valsts daļā ļaudis mira badā. Tautas acīs imperators tika uzskatīts par Debesu dēlu, un Aizliegtā pilsēta tika uzlūkota ne vien kā ideāls mājoklis pasaulīgajam valdniekam, bet arī kā pasaules naba.
Teritorija ir 720 000 kvadrātmetru liela, un bija vajadzīgs nepilns miljons strādnieku, lai 14 gadu laikā uzceltu Aizliegto pilsētu. No visām Ķīnas malām piegādāja vislabākos celtniecības materiālus. 960x750 m lielā taisnstūrī bija uzbūvētas 800 ēkas ar 9999 istabām (9 ir svēts skaitlis un nes laimi) un 150 000 kvadrātmetru iekštelpu platību. Līdzās krāšņām pilīm ar mākslas priekšmetu pārbagātību pilsētā bija arī bibliotēkas (katrā 6 zāles, lai pasargātu no ugunsgrēkiem), teātri, kantori, dzīvojamās ēkas, dārzi, ezeri, upes un ceremoniju laukumi, kuros pietika vietas 90 000 cilvēku. Pils celta saskaņā ar seno ķīniešu filozofiju fenšui. Flīzes bija izgatavotas tā, ka brīdī, kad kāds uz tām spēra kāju, radās patīkama skaņa, un pamati zem zemes bija veidoti 15 kārtās, lai pilsētā nevarētu kāds ierakties. Papildu drošībai imperatora privātajā pilī bija ierīkotas 9 istabas ar 3 gultām katrā, un imperators bieži mainīja gultasvietu, lai izvairītos no iespējama atentāta. Striktā skaitļu un krāsu simbolika viscaur dominē pilsētā. Piemēram, jumtu stūros bija noteikts statuešu skaits, kas raksturoja iemītnieku statusu. Tikai imperatora apartamentu jumtus grezno 9 figūras, jo laimīgo skaitli drīkstēja lietot vienīgi imperators. Skaitlis 10 simbolizē debesis, tāpēc ar 10 statuetēm tika rotāti tikai vissvētāko pils ansambļa ēku jumti. Imperatora pilsēta tika orientēta pēc Polārzvaigznes, ko ķīnieši uzskatīja par debesu centru. Zeme, kas tika izrakta, ierīkojot aizsarggrāvi, veidoja pauguru, kas aizšķērsoja ceļu ļaunajiem gariem, lai tie nelidotu pār imperatora pilīm.
Imperatora privātos apartamentus stingri apsargāja, un jau pa gabalu tos bija viegli sazīmēt pēc dzelteni glazētajiem jumta kārniņiem, jo vienīgi imperatoram bija atļauts lietos dzelteno krāsu, kas simbolizēja varu.
Imperators pārvaldīja milzīgo valsti no tā dēvētā PŪĶA troņa, kas atradās DEBESU TĪRĪBAS pilī. Frīzi virs valdnieka troņa rotāja uzraksts „Taisnīgums un gods”. Imperators bija Debesu dēls, un neviens augs nedrīkstēja likt viņam izskatīties mazam. Tāpēc rezidencē nav koku. Imperators reti gulēja viens, viņam bija ne tikai sievas, viņam bija arī mīļāko harēms. Valdīja uzskats, ka bieži nododoties seksam ar jaunām sievietēm, ir iespējams saglabāt jaunību. Sievas, konkubīnes un imperatora bērni bija izmitināti 12 pilīs valdnieka pils tuvumā; viņus pieskatīja einuhu pulks, kuri pildīja arī kalpotāju pienākumus. Tā kā imperatoram mēdza būt daudz bērnu, tronī pēc imperatora nāves kāpa viņa mīļākais dēls.
Einuhi, kastrētie pils kalpotāji, tika uzskatīti par nekaitīgiem un lojāliem, un viņu pienākums bija kalpot imperatoram visdažādākajos veidos, piemēram, audzināt imperatora bērnus, nogaršot ēdienu un pārbaudīt viņa urīnu, lai pārliecinātos, ka valdnieks ir pilnīgi vesels. Lai gan pēc kastrācijas izdzīvoja tikai puse zēnu, nebija grūti viņus savervēt.
Tomēr kādā brīdī ķīniešu vadzis lūdza. 1644. g. Tika gāzta Minu dinastija un mandžūri nodibināja Cinu dinastiju. Cini pārvaldīja valsti no Aizliegtās pilsētas 268 gadus, taču 1911. gada revolūcijā tika gāzta arī šī dinastija, un 1912. gada 12. februārī no troņa atteicās Ķīnas pēdējais imperators Pu Ji, kas bija nācis pie varas 1908. gadā tikai 2 gadu vecumā.
Sākotnēji imperatora pilsētu sauca par GUGUNU jeb VECO PILI, bet jau pilsētas dibināšanas laikā 1406. gadā tā bija pazīstama ar pašreizējo nosaukumu.
Kamēr aiz 52 m plata aizsarggrāvja un 10 m augsta pilsētas mūra imperators, viņa ģimene un mīļākās dzīvoja privātā pilsētā, kur greznībai nebija robežu, ar zelta irbulīšiem stūķēja vaigos vissmalkākos ēdienus, pārējā valsts daļā ļaudis mira badā. Tautas acīs imperators tika uzskatīts par Debesu dēlu, un Aizliegtā pilsēta tika uzlūkota ne vien kā ideāls mājoklis pasaulīgajam valdniekam, bet arī kā pasaules naba.
Teritorija ir 720 000 kvadrātmetru liela, un bija vajadzīgs nepilns miljons strādnieku, lai 14 gadu laikā uzceltu Aizliegto pilsētu. No visām Ķīnas malām piegādāja vislabākos celtniecības materiālus. 960x750 m lielā taisnstūrī bija uzbūvētas 800 ēkas ar 9999 istabām (9 ir svēts skaitlis un nes laimi) un 150 000 kvadrātmetru iekštelpu platību. Līdzās krāšņām pilīm ar mākslas priekšmetu pārbagātību pilsētā bija arī bibliotēkas (katrā 6 zāles, lai pasargātu no ugunsgrēkiem), teātri, kantori, dzīvojamās ēkas, dārzi, ezeri, upes un ceremoniju laukumi, kuros pietika vietas 90 000 cilvēku. Pils celta saskaņā ar seno ķīniešu filozofiju fenšui. Flīzes bija izgatavotas tā, ka brīdī, kad kāds uz tām spēra kāju, radās patīkama skaņa, un pamati zem zemes bija veidoti 15 kārtās, lai pilsētā nevarētu kāds ierakties. Papildu drošībai imperatora privātajā pilī bija ierīkotas 9 istabas ar 3 gultām katrā, un imperators bieži mainīja gultasvietu, lai izvairītos no iespējama atentāta. Striktā skaitļu un krāsu simbolika viscaur dominē pilsētā. Piemēram, jumtu stūros bija noteikts statuešu skaits, kas raksturoja iemītnieku statusu. Tikai imperatora apartamentu jumtus grezno 9 figūras, jo laimīgo skaitli drīkstēja lietot vienīgi imperators. Skaitlis 10 simbolizē debesis, tāpēc ar 10 statuetēm tika rotāti tikai vissvētāko pils ansambļa ēku jumti. Imperatora pilsēta tika orientēta pēc Polārzvaigznes, ko ķīnieši uzskatīja par debesu centru. Zeme, kas tika izrakta, ierīkojot aizsarggrāvi, veidoja pauguru, kas aizšķērsoja ceļu ļaunajiem gariem, lai tie nelidotu pār imperatora pilīm.
Imperatora privātos apartamentus stingri apsargāja, un jau pa gabalu tos bija viegli sazīmēt pēc dzelteni glazētajiem jumta kārniņiem, jo vienīgi imperatoram bija atļauts lietos dzelteno krāsu, kas simbolizēja varu.
Imperators pārvaldīja milzīgo valsti no tā dēvētā PŪĶA troņa, kas atradās DEBESU TĪRĪBAS pilī. Frīzi virs valdnieka troņa rotāja uzraksts „Taisnīgums un gods”. Imperators bija Debesu dēls, un neviens augs nedrīkstēja likt viņam izskatīties mazam. Tāpēc rezidencē nav koku. Imperators reti gulēja viens, viņam bija ne tikai sievas, viņam bija arī mīļāko harēms. Valdīja uzskats, ka bieži nododoties seksam ar jaunām sievietēm, ir iespējams saglabāt jaunību. Sievas, konkubīnes un imperatora bērni bija izmitināti 12 pilīs valdnieka pils tuvumā; viņus pieskatīja einuhu pulks, kuri pildīja arī kalpotāju pienākumus. Tā kā imperatoram mēdza būt daudz bērnu, tronī pēc imperatora nāves kāpa viņa mīļākais dēls.
Einuhi, kastrētie pils kalpotāji, tika uzskatīti par nekaitīgiem un lojāliem, un viņu pienākums bija kalpot imperatoram visdažādākajos veidos, piemēram, audzināt imperatora bērnus, nogaršot ēdienu un pārbaudīt viņa urīnu, lai pārliecinātos, ka valdnieks ir pilnīgi vesels. Lai gan pēc kastrācijas izdzīvoja tikai puse zēnu, nebija grūti viņus savervēt.
Tomēr kādā brīdī ķīniešu vadzis lūdza. 1644. g. Tika gāzta Minu dinastija un mandžūri nodibināja Cinu dinastiju. Cini pārvaldīja valsti no Aizliegtās pilsētas 268 gadus, taču 1911. gada revolūcijā tika gāzta arī šī dinastija, un 1912. gada 12. februārī no troņa atteicās Ķīnas pēdējais imperators Pu Ji, kas bija nācis pie varas 1908. gadā tikai 2 gadu vecumā.
