Uz grāmatas attēlotais putns lika man atcerēties par vienu konkursu, kurā es piedalījos.
Man nācās iemācīties no galvas Imanta Ziedoņa epifāniju "Pagaidi"
Pagāja aptuveni nedēļa, līdz es viņu kārtīgi iemācījos. Konkursa laikā, kad viņu skaitīju, nedaudz uztraucos un pa vidu es aizmirsu tekstu. Es padomāju ka viss, izgāzos. Bet tad pēkšņi atcerējos 
Mana skolotāja pēc tam teica, ka tas ir labi ka aizmirsu. Klausītājiem vajadzēja pagaidīt, kamēr es atceros
Šeit būs šī epifānija:
Neko šajā pasaulē nevar dabūt tūlīt. Nejēdzīgi iekārtota pasaule. Neiekārtota pasaule.
"Pagaidi," saka. "Pagaidi, pagaidi!"
Gaidu ilgi un smagi. Gaidu trolejbusa parādīšanos. Gaidu, kamēr kartupeļi izvārīsies.
Gaidu, ka tikšu debesīs. Bet nelaiž, saka: "Pagaidi! Tev vēl mūžs jānodzīvo."
Pasaule dzīvo vienā gaidīšanā un vienā mudināšanā uz gaidīšanu. Māte gaida bērnu, skuķis gaida mīlestību,
nopelniem bagātais gaida ordeni, moceklis gaida atpestīšanu. Pagaidi, pacieties!
Un, kad tu cieties, tad apstājas laiks un kļūst - gaidīšana.
Katrs laika mirklis kļūst laisks, inerts tūļa. Viņš gaida nākošo mirkli, bet - ačgārni, kāpjamies atpakaļ.
Lai tiktu tuvāk, ir jāiet klāt, nevis jāgaida šurpnākam. Saka: pagaidi, rīts gudrāks par vakaru. Aiz
tā slēpjas tūļa - nedari šodien, ko var padarīt rīt. Tā atvelk rītdienu par vienu dienu atpakaļ.
Vai nākotne ir milzīgs vēzis, kas atpakaļkāpdamies rāpjas pie mums?
Vai iesim uz nākotni, vai nākotne nāks atpakaļ pie mums?
Pagaidi, nākotne pienāks klāt. Pagaidi, kad vārti skries ķert futbolbumbu un mērķis nāks šurp, lodi diedelēdams.
Pagaidi! Pacieties!
Pacieties. Necieties! Gaidi, un tavs laiks atnāks. Jā, tavs zārks atnāks. Tas jau nu atnāks. Un tevi aiznesīs atpakaļgaitā.
"Labs nāk ar gaidīšanu," saka tautas sakāmvārds.
Ha!
Imants Ziedonis
mmm... tikšu pie PC, aizsviedīšu cepīšus atkal, no telefona vai nu nevar, vai nemāku... 
