biildes un teksti
see it1
Viņa izskatījās nopietna, kad pirmo reizi ieraudzīju viņu. Bet pagāja laiciņš, un kādā jaukā dienā dzirdēju kādu smejamies. Smejamies tik aizrautīgi, ar tādu dzīvesprieku un bērnišķīgumu. Tā bija viņa. Tie bija viņas smiekli. Aiz nopietnās sejas slēpjas ievainota bērna dvēselīte.
Tu skatījies nevis man acīs, bet man garām. Tu apzināti izvairījies un cerēji, ka es pazudīšu.
Skaties man acīs, un saki, ko domā.
Tu zini, kāpēc es ciešu ikreiz, kad ciet tu? Tu zini, kāpēc man paliek skumji, kad tu nesmaidi? Tāpēc, ka man rūp kas ar tevi notiek. Tāpēc, ka man nav vienalga, kā visiem pārējiem.
Mēs prasām no debesīm to labāko. Tās nedod, jo mēs nedodam to labāko no sevis.
Tu no manis prasīji tik daudz, es nespēju visu veikt. Bet kad es tev ko lūdzu.. kaut vienu lietu.. tu nespēji man palīdzēt aizbildinoties ar to, ka nav laika.
Es zinu, ka aiz šīm durvīm ir kāds, kurš domā līdzīgi. Kāds, kurš elpo vienā ritmā ar mani.
Es pamazām izdziestu. kā svece, kas aplieta ar ūdeni.
Tu cerēji, ka es nekad neredzēšu tevi tādā paskatā. Es redzēju, un man sāpēja. bija ļoti sāpīgi tevi tādu uzlūkot, bet es saprotu.
Viņa teica-paliec- bet es nespēju.. man bija jāiet.